| 8. diena |
25. Okt 2007|19:18 |
ir dienas, kad nekam vairs nav spēka. Ķermenis kustās gausi un nelabprāt, prāts savdabīgā "brīvdienu režīmā". Uz priekšu dzen tikai... Vai kaut kas vispār dzen? Varbūt tikai atbildības sajūta knapi stumj uz priekšu. Viss notiek kā palēninātā filmā. Es zinu, ka manī ir rezerves, ar kurām varētu uztaisīt pat valsts revolūciju, bet man žēl sevi mocīt un tās meklēt.
Kafija un šokolāde. Prāts saka, ka tam jāpalīdz. Kuņģis saka, ka tā bijusi ļoti muļķīga doma.
katra skaņa, katrs pieskāriens, katrs manis izteiktais vārds sāp, jo prāts visu uztver lēnām, bet mulsinoši asi. Autopilota analīze visam. Smalka.
p.s. - aiz manis sēž mana brāļa acis. To ir grūti izturēt. |
|