| Lasam lēnām! (6. diena) |
22. Okt 2007|21:13 |
Es mirstu!
(pauze)
Nu vismaz man tā liekas. Manuprāt tieši šāda ir sajūta, kad cilvēks mirst. Tāda saldi skābena, klusa un kliedzoša, miera pilna, ar kvēlojošu satraukumu iekšā. Bet varbūt es kļūdos, jo patiesībā es nezinu, ko tas nozīmē. Mirt. Tāds maigs vārds patiesībā, bet ar asu pieskaņu, ko mēs tam esam devuši. Un kas gan ir tas "es", kas var manī nomirt? Un vai vispār var?
Es šovakar nedomāju par nāvi, tikai par miršanu, un man liekas, ka tas nav viens un tas pats. Man liekas, ka miršana var būt arī dzimšana. Gluži kā embrijs, kas nomirst, atstājot mātes miesas, bet piedzimst, ieraugot jauno pasauli.
Un tādēļ es saku - Es mirstu! Un vai gan es varu kļūdīties, ja apkārt baumo, ka mēs visi pamazām mirstam? |
|