Validation

Tikko pārliecinājos, ka nedzīvoju viena - pa virtuvi šiverējas pelīte. Pieķerta vispirms paslēpās papīros, kas man nolikti uz izmešanu papīru miskastē, pēc tam zibenīgā ātrumā pazuda aiz ledusskapja. Grabināšanos biju dzirdējusi jau agrāk, un aiz veļasmašīnas dzīvokļa īpašnieks bija atstājis slazdu (kurā es vienreiz gandrīz iecirtu pirkstus), bet redzējusi nebiju. Tagad jāizdomā, kā lai ievilina pelīti burciņā, lai var iznest dzīvot laukā. Nogalināt negribas.

Pārāk daudz cilvēku. Pārāk daudz cilvēku ārā uz ielām.

Rajončika draugi, moš kāds grib atnākt šovakar uzspēlēt Cards Against Humanity? Nagi niez beidzot iemēģināt to pašrocīgi darināto versiju. (Drīkst atbraukt arī ne no rajončika, ja ir luste.)

Es zinu, ka es te esmu špļaudījusies par Game of Thrones, bet tāpat jau skatos, kā visi, un reku uzdūros burvīgai jaunās sezonas 1. sērijas ilustrācijai:

Es arī noskatījos "True Detective". Makkonahijs demonstrē izcilāko akmensseju kopš Bastera Kītona. Kas to būtu domājis. Fascinējoši skatīties, un vēl jo fascinējošāk tas, ka Holivudas aktieris, cilvēks spēj šādi apvērst savu karjeru. Ļ. cienu.

Tā, ir uzpeldējusi ideja par galda spēļu vakaru pie manis šajā nedēļas nogalē.
Pagaidām piedalos es ar Cards Against Humanity homemade versiju un Monopola kāršu variantu, un ilka ar Sabotieri un domino. Es vēl varētu aizņemties no tēva Latvijas spēli un varbūt pusmāsa ar draudziņu būtu gatava atbraukt ar kaut ko no savas milzu kolekcijas.
Notikt varētu vai nu 6dien pēc 18:00 vai 7dien jau pa dienu.
Nāksiet? 

Izrādās, ka es varu apskriet Māras dīķim apkārt vienā paņēmienā. Tas ir tikai kāds kilometrs, bet ar kaut ko taču jā(at)sāk. Vienīgi es nemāku skriet lēnām. Pusstundu es tādā tempā nenoskrietu, bet stāsta, ka tikai pēc pusstundas sākas kāds labums. Un tieši izturība ir tas, ko man vajag trenēt.

Ir viena garantēta metode, kas palīdz justies labāk - miegs. Neskatoties uz to, ka sapņos kāpju pa neiespējamām kāpnēm un nonāku nepavisam ne tur, kur vēlējos (cik metaforiski!)
Bet raizējos es par to, ka programmas vadītāja joprojām nav atbildējusi uz epastu, ko nosūtīju pirmdien - ka tomēr esmu nolēmusi ņemt akadēmisko gadu. Lēmumu jau es nemainīšu, es paziņoju to arī studiju metodiķei, bet gribētos kaut vai vienu vārdu, ka informācija līdz viņai ir nonākusi.

Kuru tādu cilvēku es šodien varētu satikt, kas mani izbukņītu laukā no drūmās omas?

Sasodīts, man galvā iesēdusies dziesma, šausmīgi gribas noklausīties, bet vārdus neatceros, tāpēc nevaru atrast. Melodiska, vienīgais, ko atceros - šķiet, tur bija vārds "London" kaut kur pa vidu. Agrie divtūkstošie, atceros, ka šito dziesmu klausījāmies busiņā no 2006. gada Pukkelpopa braucot, bija nakts, Varšava, kurai braucot cauri apmaldījāmies, un pilsētas gaismas atmirdzēja slapjajā asfaltā, un tā dziesma šķita tik ļoti piemērota mirklim.

Iesākot jaunu desmitgadi, nomainīju jūzerpikču. Iepriekšējā sen bija morāli novecojusi.

My Mad Fat Diary ir mani totāli uzsēdinājusi uz 90. gadu mūzikas. Tas ir mazliet savādi, ņemot vērā, ka 90. gados es par mūziku īpaši vēl neinteresējos, visas tā laika topa grupas es sāku iepazīt tikai ap 2000. gadu, videnē. Bet tagad tik un tā visa tā mūzika, ko neklausījos, saistās ar pusaudzību. Un atcerēties pusaudzību liekas labākā lieta, ko darīt pirms 30 gadu dzimšanas dienas. Beidzot ir iegūta nepieciešamā distance, lai izvērtētu to laiku līdzsvaroti. Cerams, vēl pēc 10 gadiem tāpat varēšu izvērtēt savu 20-gadību.

Galīgi sajukusi. Kopš gaiss sācis smaržot pēc pavasara man kā trakai gribas vilkt kājās augustā no laukiem uz Rīgu atvestās, bet tā arī neapautās skrejambotas un iet skriet. Ņemot vērā, ka es nekad neesmu bijusi pārlieku sportiska un skriešana tajās reizēs laukos, kad paskrēju, bija pārsvarā tāda tizlošanās (kilometru, max pusotru varbūt varēju noskriet), esmu galīgā nesaprašanā, no kā man tas?
Nu, droši vien pēc pāris reizēm entuziasms pāries.

Noskatījos visu "My Mad Fat Diary" vienā rāvienā. Man šausmīgi patīk Rae psihoterapeits!

Vērts atzīmēt: šorīt pirmo reizi - vai vismaz vienu no retajām reizēm - no terapijas izgāju jūtoties nevis nomocīta, bet pat tā kā priecīga. Citā ziņā gan pārāk priecīgi nav - skolas parādi nav diezko uz priekšu pavirzījušies un finansiālo puzli atkal nav iespējams salikt. Lai cik tas nebūtu nepieklājīgu un nepatīkami, man laikam tomēr nāksies zvanīt un atteikties no deju un kustību terapijas. Tas ir vienīgais, no kā šobrīd vēl ir iespējams atteikties, un ar visu to man būs jāpaliek tēvocim parādā par dzīvokli, lai būtu, ko ēst, jo pie nozīmētajiem un nepieciešamajiem ārstiem es šomēnes tomēr gribu aiziet.

Paldies visiem par komentāriem pie mana iepriekšējā ieraksta. Beidzot uzrakstīju atbildes, dažādu iemeslu un noskaņojumu dēļ ātrāk nesanāca.

Godīgi sakot, pēdējo aptuveni mēnesi vai drusku ilgāk, dominējošā sajūta manī ir vientulība. Par spīti jaukām lietām, kas notikušas - tikšanās ar lara, ripp ballīte, bāra vakars ar darba kolēģi, palīdzēšana draudzenei projekta rakstīšanā. Es zinu, ka nedrīkstu par to runāt, tūlīt saskries veselīgi sārtvaidži un pateiks, ka man tikai vajag kļūt pašpietiekamai, un visas manas rūpes pagaisīs kā pieneņpūkas vējā. Taču pašpietiekamībai ir robežas. Man vienmēr paticis kādu laiku pavadīt vienai - mājās savā nodabā rosoties, es atgūstu enerģiju. Man ir bijušas zināmas problēmas ar iešanu vienai kaut kur, man ne pārāk patīk vienai darīt jaunas, nezināmas lietas - bet ar tām lietam ir iespējams strādāt, un es esmu to darījusi un tagad man to darīt ir daudz, daudz vieglāk nekā pirms kādiem 8 - 10 gadiem. Tā ka es apšaubu to, ka problēma ir tikai un vienīgi manās alkās, prasībās, nepieciešamībā. Maslova piramīdā mīlestības un piederības (draudzības, intimitātes) vajadzības nāk uzreiz pēc fizioloģiskajām un drošības vajadzībām, PIRMS pašapziņas, pašpārliecības, cieņas. Manas ilgas un mana sajūta, par to, kas man nepieciešamas, nav mānīgas, melīgas, tā nav mana iedomība vai niķība.

Šausmīgākais ir tas, ka šoreiz depresija ir atgriezusies ar apzināšanos, ka tā var būt visu mūžu, atkal un atkal. Man šķiet, tas reāli samazina iespējas izārstēties, jo ar laiku tiem cilvēkiem, kas mani šobrīd atbalsta - cibiņiem un citiem - apniks mani atbalstīt. Es labi saprotu, cik apnicīgs var būt cilvēks, kam visu laiku ir grūti. Un šādā stāvoklī ir ļoti grūti nodibināt jaunas draudzības, vēl jo mazāk romantiskas attiecības, subjektīvu un objektīvu iemeslu dēļ. Subjektīvi ir tas, ka jebkādu jaunu attiecību veidošana šķiet jau iepriekš nolemta neveiksmei un tādēļ bezjēdzīga. Objektīvi - nomāktība un trauksme palēnina domāšanu, padara runu haotisku, un izskats kļūst vienaldzīgs. Ar tādiem cilvēkiem nav patīkami komunicēt. Bet es arī zinu, ka bez atbalsta nav iespējams atbrīvoties no šīs sajūtas. Es esmu pietiekami stipra un zinoša, un sevi mīloša, lai to būtu izdarījusi, ja tas būtu iespējams. Šis ir apburtais loks, un es nezinu, kā to pārraut.

Nelieku zem atslēgas - to dēļ, kas mani nelasa ikdienā, bet jūtas līdzīgi. Tādās sajūtās ir svarīgi zināt, ka neesi viens, kas tā jūtas. (Piebilde tiem, kas nezina manu situāciju un grib ieteikt vērsties pie speciālista - es eju pie psihoterapeita un strādāju ar sevi.)

Lasu http://fortydaysofdating.com (attiecību eksperiments, īsumā - puisis un meitene, kas ilgāku laiku bijuši draugi, ar pretējām attiecību problēmām (viņa pārāk ātri pieķeras, viņam ir commitment issues) nolemj 40 dienas pēc kārtas iet uz randiņiem - kā tas beidzās, pagaidām vēl nezinu, esmu tikusi līdz 9. dienai) un prātoju. Šķiet, ka citur randiņošanas kultūra ir daudz attīstītāka nekā pie mums. Pie mums ir - vai nu tu satiecies ar kādu un jums ir attiecības, vai nu arī iepazīšanās beidzas ar viennakts sakaru un tas arī viss. Tāda paralēla satikšanās ar vairākiem, bez seksa, lai iztaustītu situāciju un/vai labi pavadītu laiku, un tad izvēlētos vienu, ar ko veidot attiecības, nav diezko izplatīta. Or is it just me? Katrā ziņā sāku domāt, ka tas, kā man tik ļoti pietrūkst, varbūt ir nevis attiecības, bet gan randiņošanas process - iepazīšanās un laika pavadīšanas ar dažādiem cilvēkiem. (Par spīti tam, ka man tiešām nepatīk spēlītes un attiecību sākuma neskaidrība.) Es pārāk daudz laika pavadu savā galvā. Varbūt man ir jāpārvar savi aizspriedumi, jāpiereģistrējas kādā iepazīšanās portālā, teiksim, uz 30 dienām, un jāpalūkojas, kas notiks. Vienīgā nelaime, ka randiņošana tomēr prasa zināmu materiālo ieguldījumu, jo nevar jau paļauties, ka vīrietis vienmēr izmaksās, un tagad, kad esmu nolēmusi atsākt psihoterapiju + ļoti gribu pieteikties uz dejas un kustību terapiju pie Simonas Orinskas + iesākusi veselības pārbaudes, man tāpat ir no kaut kurienes jāizrauj papildus ~120 eiro mēnesī. Hmm.

Lūk, šādas lietas ir jādara vīrietim, kādu es gribētu savā dzīvē. Ne jau tas teksts kā tāds, jo īpaši reliģiozitāte - bet visa tā mīlestība un sajūsma, kas no tā strāvo, un nebaidīšanās izrādīt savas jūtas.

Nupat kaut kas nav labi. Vakar visu dienu dūra un sāpēja krūtīs, īpaši, kad pieliecos, un trūka elpas. Gulēju ļoti slikti, visu laiku modos augšā, un šodien jūtos nogurusi un nezkādēļ tāda kā paģiraina. Nevaru saprast, ko darīt - skriet meklēt ārstu? Tomēr beidzot pabeidzu un nosūtīju rakstu, tagad ar skubu jāķeras pie mācībām. Vismaz tekstus var lasīt slīpā stāvoklī gultā.