Es zaudēju acu gaismu, pareizāk sakot, mana kreisā acs to zaudē, turklāt tādos apmēros un tik negaidīti, ka jūtos iedzīta stūrī un izmisumā arīdzan. Nu, neko darīt. Kā īstens informācijas sabiedrības homo sapiens metos guglēt iespējamos problēmas risinājumus un saguglēju arī. Par redzes uzlabošanu bez briļļu palīdzības rakstījuši tādi kungi kā V.H. Beitss (pirms simt gadiem, bet pieņemu, ka nelielā fizkultūra, ko viņš piedāvā, will do no harm arī mūsdienu redzokļiem) un M. Norbekovs ("Muļķa pieredze jeb kā atgūt redzi un tikt vaļā no acenēm"). Lūk, muļķa metodikai arī ķeršos klāt. Galu galā vienmēr esmu lepojusies ar apaļām nullītēm - rādi, kuru ķeburu gribi, visus redzu -, bet tagad šitāds aplauziens. Brilles? Lūdzu, ne tagad, vēl ne. Ērglis esmu, ērglis būšu, ērglis mūžam palikšu.

P.S. Man ir paniskas bailes no acu izmeklēšanas procedūrām - tām drausmām, kas bērnībā sekoja milzu prožektora iebliešanai taisni manās vaļā nenoturamajās acēs, visādi dentisti nav stāvējuši ne klāt.