CREATIONS · OF · CURIOUS · MIND

pēdēja laikā es palieku tāda sentimentāla. Un tad man gribas tādu hipuku busiņu, nokrāsotu spilgtās krāsās, dumiem uzrakstiem un aplīmētu ar viediem stikeriem. un sakraut tajā draudziņus un radiņus un braukt Ekspotīcijā.
Līdzbraucēju saraksts ar ir:
1. Mada (tāpēc, ka vienīgā un vismīļākā)
2. Aņka - viņa prot orientēties pēc ķērpjiem un noteikti arī kompasā ko jēdz. Un vēl viņai no nekā nau bail. Ar nosacījumu, ja viņa nepiedzersies un neraudās.
3. Visi mūsu 3 suņi- obligatto.
4. Imka- jo es šamējo mīl, bet ar ierobežotiem viskija krājumiem. Lai šis nepadzeras un neiet meitās.
5. Mamma un ome. Jo baigi mīļās un garšīgi gatavo. Neizslēdz iespēju, ka mamma ar Aņku sastrīdēsies dēļ kopējā bijušā vīra un pēc tam kopā sadzersies un raudās.
6. Iruška. Tāpēc, ka neskatoties uz omes statusu patīk visa vecuma vīriešiem. Tas, lai varam haļavno benzīnu vai paiku sarunāt.
7. Andrjuša ar ģimeni. Tāpēc, ka mīļi. Un Andrjuša auto sacensībās brauc un kādam tak tas hipuku buss arī jārullē. Un Evka tik naivi prot afigenniem jazz meistariem uzprasīt- a Ķiršu lietu māki???
Izklausās pēc totāli labākās kompānijas pasaules iekarošanai.

"Shovakar esot posms gar smukam francu ainavam. Un samarinets lasis uz terases :)"-citāts no sms, kurš adresēts man. Redz citas ģevkas lenc ar gredzeniem, dziesmām zem logiem un pastaigām mēness gaismā. Mani ar Tour de France un zivēm

Esot aptuveni 3-4 % cilvēku, kuri varot noķert seksuālu kaifu no garīgiem pārdzīvojumiem- piemēram, grāmatām. Krietni vairāk no sporta- tie laikam vairākumā tomēr onkas.
Nu ir tur kaut kas, kad esi dabūjis sen kārotu grāmatu, mīņājies un bik kod lūpā, kamēr tiec līdz vietai, kur atļauts lasīt, saplosi iepakojumu un atver pirmo lapu. Grāmtas atvēršanas svētki. Precīzi- svētki. Taureņi vēderā.
Sāku lasīt 3 gadu vecumā. 7 gados lasīju Dostojevski. Oriģinālvalodā. Man vajadzēja visu, kas patika tētim. Bērnībā naktī pamodos un gāju uz virtuvi, kur tētis pīpoja un pie naktslampiņas lasīja un lasīja un lasīja. Un paņēma mani opā un stāstīja par ko grāmata un kad izaugšu, tad visu sapratīšu. Buča un marš gultā. No tēta man Remarks, Hemingvejs, Balzaks un krievi.
Ceļojumos vispirms izpētu situāciju ar grāmatu veikaliem. Esmu novedusi savus biedrus vieglā histērijā, maldoties pa dažādu pilsētu ieliņām, dažreiz pat vairāku dienu garumā, lai tikai atrastu kādu mazu bodīti. Atpakaļbraucot manas somas ir pilnas grāmatām. Mīļākais grāmatu veikals man ir Atēnās. 7 stāvi. Viss un par visu. Visās valodās. Pat latviešu atradu. Eiforija.Un vēl man patīk DHL kurjeri, kas atnes paciņu ar uzrakstu amazon.com.
Un tagad par skumjām. Tā sūda postmodernisma padarīšana. Kad nav nekā jauna. Un kad uznāk globālas skumjas, ka viss ir kaut kur jau redzēts un nekad vairs nebūs kaut kas skaists. Un tad patīkamais pārsteigums, kad atrodi ko izcilu un o brīnums- nebiji par tā eksistenci zinājusi.
Šitās vervelēšanas beigās atzīšanās (jo pieļauju, ka lielākā daļa šitik tālu neizlasīs). Vienīgā reize, kad kļuvu par kriminālu elementu un sabiedrības padibeņu pamatiedzīvotāju. Es zagu. Jā, jā- jūs nepārklausījāties. 10 gadu vecumā. Meitene rozā jaciņā, divām bizītēm un lielām acēm (ne tikai ģenētika- bailes, bailes), zem tās pašas rozā jaciņas iznesa no bibliotēkas kukaiņu noteicēju. Ak, šīs alkas pēc zināšanām. Lomonosovs bļa. Punkc.

šodien kāds nopelniem bagāto aktieru tuss vai? Gar manu logu ar dažu minūšu starpību cēli aizsoļo Mārtiņš Vilsons un Arnis Līcītis.

Uz darbu nācu kājām. Ja var ticēt neta kartēm, aš 4.5 km. Riebīga vieta manā maršrutā ir VEF tilts- respirators jāiegādājas, vai? Pozitīvais- nav jāmāžojas ar matu žāvēšanu no rītiem- līdz darbam vējš izpurina + kofe pa ceļam var iepirkt+ patīkama pastaiga jau rīta agrumā.
Ja no rītiem vai vakarpusē uz VEF tilta manat kājāmgājēju- iespējams, ka tā esmu es. Pamājiet ar rociņu un uzsmaidiet- būšu priecīga.

hehehe...palasot brīvdienu ierakstus liekas, ka pustukšo Lou Reed fantastiskā koncerta zāli pildīj vieni vienīgi cibiņi. Spēcīgi...

Dizzy nolēma mazliet atmest roku darbiem un iziet cilvēkos. Tā nu pagājušajā nedēļā aizšpacierējām aš uz 3 pasākumiem.
Nr. 1. Jēgers. Kā teica kāds mans draudziņš - Tas ir onka, kas dzied kā tante. Koncertā aizvēru acis un centos klausīties vai tā tiešām ir. Nu lab, iespējams.
Abas ar Aņku esam šitā jaunskunga pielūdzējas un iespējams , ka Jēgers arī jaiekļauj sarakstā kopā ar Samsonu Izjumovu, kam sajūsminātās mūsu dzimtas sievietes sūta ziedus. Aņka pēdējā laikā tāda raudulīga palikusi. Vienā brīdī paskatos- a šai asarainas acis. Un tad nu iedomājos kā viņa saļims skaļi šņukstot un man viņa būs jānes uz rokām pa Jāņa baznīcas ailēm un ka panest šito vali es nevarēs un būs jāvelk aiz padusēm un tā. Bet bija skaisti . Patiešām.

Nr.2. Lou Reed. Pustukša zāle. Laikam šovasar publika pārēdusies un krājkasītes sasistas un vairs naudiņas nau. Pats Lou atgādināja flegmātisku bizbizmārīti. Plikšina acis un nesaprot , kā tas varēj gadīties, ka viņš pēkšņi attapies uz šīs skatuves un publika sajūsmā lauž krēslus un jaunkundzes ģībst. Tik dziedāj par to, kas un kā ir un te pēkšņi apkārt 30 cilvēku pavadošais sastāvs un viss ir pa smuko. WTF...? .... niiiiiice . Patiesi un īsti. Bez sēdēšanas uz pagātnes lauriem.

Nr. 3. Hancock. Kā jā svētdienas vakaram pieklājas- nedomāšanas filmas. Pēc filmas man zvanīja Imka un es šim stāstu, ka tā un tā, bij uz šito filmu un ka man pat patika. Un paraudāju, jo kā lai neraud, ka afroamerikāņu dzērājs supervaronis gadu tūkstošiem nevar būt kopā ar savu blondo dievieti. Uz ko Imka- kamoooooon, nevar būt , tas tak bija tik šabloniski un tā. Pašol, es raudāj un man ar to pietiek. Varētu padomāt, ka 30gadīgam tēvainim dzert viskiju un skatīties Bridžitas Džounsas dienasgrāmatu nav šabloniski...hehehe...tik tagad nesit pa seju, mīļum :)

Mana draudzene ik pēc pāris mēnešiem man gaužas par 2 tēmām. Pirmā- nu pavisam noteikti ies projām no sava vīra. Šoreiz tiešām. Kopā šie jau padsmit gadus un tā gaušanās apriebusies, jo mīl tak šie viens otru.
Nu un otra tēma par to, ka jāpārvācas uz laukiem. Bizness paliek Rīgā, a dzīvos laukos. Un kad jautāju, ko tad šitā caca laukos darīs, tad parasti seko fenomenālas atbildes. Piemēram- svinjei razvaditj budu. Vai. Na lizhah katatsa. Smalki.
Brīvdienās sēdēju savā nosacīti "lauku" dzīvoklītī uz balkona un domāju. Ka varbūt man ar pārcelties. Nu ar lopkopību īsti nodarboties gan negribu. Bet smuki tas gaiss smaržo. Un saulrieti savādāki. Un ezers no balkona spļāviena attālumā. Es un mans suns. Un foto kamera. Un vēl daži radiņi un draudziņi.

Es sevi vienmēr esmu pozicionējusi kā veiksminieci. Nu tā globāli. Domāšanas veidā, nebeidzamajā optimismā, rīcībā, kura ir neloģiska pareizi domājošam indivīdam, bet ,manuprāt- ved taisni augšā Olimpā, jo man taču veicas.
Izmežģīta kāja. Uz mājas lieveņa. Dienā, kad nolēmu kļūt par Sporta Dievieti 19 gadu vecumā.
Dzīva aprakta zem burkām pieliekamjā.
Salauzts kājas īkšķis, jo savā izklaidīgumā nepamanīju durvis .
Izmežģīta potīte. Špagata rezultāts, kuru uztaisīju uz grīdas izlieta želatīna dēļ.
Sastiepts muskulis nepareizi paceļot iepirkuma maisus.
Gandrīz noslīku bērnībā. Vienkārši sajaucu puses un aizgāju dziļumā.
Uzdurties lielākaji medūzai Spānijas piekrastē. Laikam arī vienīgajai. Jo vietējie ar to kopā pēc tam fotografējās.
Pat iepazīšanās ar manu ex - šamējais mani notrieca ar riteni.

- esmu veiksminiece vai tā tikai smalka čakarēšana? Varbūt man tiešām veicas, ka savā nebeidzamajā izklaidīgumā vēl esmu spējīga drukāt šo tekstu?

Pusdienslaika origami dzērvīte no Data Copy. Mazliet šķība. Izskatās, it kā ņemtu pagriezienu. Bet balta. Nedaudz saburzīta. Bet lido.
Esmu nedaudz zaudējusi veiklību origami mākslā. Bet tiešām- tikai nedaudz.

Man kāds zinošs cilvēks nevar pateikt, vai Tour de France rādīs arī pa kādu no Latvijas kanāliem? Ekonomiskā režīma kabeļtelevīzija neizskatās daudzsološa šī pasākuma baudīšanai. Laikam toč būs jāprecās, jo diez kāda piķa pelnītāja no manis nauuuu. Vai vismaz jāuzsāk vasaras romāns ar onku, kuram šitā padarīšana ar tīk.

Vakar vēlu naktī kādā tv sižetā par mūsdienu kino Latvijā pāris sekunžu no cūkas kaušanas ainām. Kaut kāda dokumentālā filma. Ak Dies, kā tas nabaga dzīvnieks spiedza. Vēl tagad ausēs skan. Un pēkšņi vairs negribas nekādu gaļu.
Veģetāriete biju krietnu laiku. Laikam man tas no vecmāmiņas , kura visu savu apzinīgo mūžu dzīvnieka miesas netiesāja. Pašbrūvēts zemesriekstu sviests jau padomju laikos, putras un dārzeņi. Un protams, kakao-kā tad bez tā.
Nu jā, un šis krietnu mūžu nodzīvojušais piemērs mani pārliecināja, ka ne jau gaļas ēšana dod spēku darīt varoņdarbus un krietni dzīvot.
Pagājušajā rudenī nācās pakļaut sevi emocionālai un fiziskai demolēšanai- pārdzīvoju smagu operāciju. Pēc pāris dienām, kad jau sāku apzināties sevi kā dzīvu radību, organisms sāka spiegt pēc gaļas. Un tā pārliecinoši. Ko tad es šim liegšu pēc tādie pārdzīvojumiem.
Laikam esmu atlabusi, jo gaļu vairs negribas.
Neēdu kādu, kuram bijusi mamma un pūkaina seja.

Brīvdienās lasīju Annas Gavaldas Būt kopā- un viss.nezveers  te raksītja pār filmu, kura veidota pēc šīs grāmatas, tāpēc ātri nokačāju ievērtēšanai.

Nu lūk- lasīju, snauduļoju saulīte, tad pavisam iesnaudos. Un sapnī turpināju vazāties par grāmatas lapaspusēm. Dīvainākais tas, ka tēli sapnī bija ieguvuši konkrētas sejas. Kaut kur pazudušais neverending parupjā pavāra lomā un JRT mīlulītis Jevgeņijs Isajevs stostīgā aristokrāta Filibēra ādā. Un es tur kaut kur pa vidu un nekā nevaru saprast.

Pēc gandrīz gada pārtraukuma Dizzy šodien izies trasē. Cerams, ka ceļgals būs aizmirsis, ka šim jāsāp un drīz vien atkal varēšu kā nieku pieveikt agrāk ierasto ikdienas maršrutu.
viiiiiiiiiiiiiiiiiiii

Dizzy ir savs maršruts Rīgā , kur vazāties, kad dvēselei gribas lidojumu.
Par Āgenskalnu tagad nerunāsim - tur Dizzy vienmēr būs.
Bet Vecmīlgrāvis...
Mana ģimene dzīvoja mazā mājiņā. Zvejnieku viensēta lielpilsētas nomalē. Dārzā priedes, šūpoles, aug sparģeļi. Aiz sētas bērnu dārzs. Izvelcies samiegojusies no rīta ar milzu kafijas krūzi rokā un seju, no kuras spilvendrānas mežģīņu raksts nolasās labāk nekā no tamborēšanas rokasgrāmatas, apsēdies uz soliņa un sildi pēdas saulītē. Aiz sētas 4 gadīgi knēveļi, kas smaida platu smaidu un saka- Labrīt, jaunkundz. Džentelmeņu klubs vai zin.
Tai mājā pirmo reizi redzējām tos milzu zirnekļus. Man domāt , ka tā ir tikai Rīgai raksturīga mutācija. Laukos vecās mājās tādu nav. Mada pirmo reizi tos ieraugot nodomāja, ka iepriekšējie saimnieki- jūrnieki- atstājuši kādu svešzemju briesmoni nākamajiem īpašniekiem mantojomā. Bet nē- tie ir Rīgas speciālie- melnie mednieki, kuri glabā savās spalvainajās kājelēs visas mūsu bailes. Vecmīlgrāvja mājā bija melnais caurums. Nobīde laikā un telpā. Tā epicentrs atradās verandā, kuru apdzīvoja Mada. Laiku pa laikam mums pazuda grāmatas. Un apmaiņai Visums piedāvāja citas. Lai gan grāmatu mums ir pārāk daudz, tomēr dīvainus izdevumus no Ulmaņa laikiem nepamanīt bija neiespējami. Pie tam vienu no grāmatām bij sarakstījis mūsu uzvārda brālis. Pieņēmām mēs Visuma dāvanas un pat izlasījām. Un centāmies nebrīnīties pārāk uzkrītoši.
Ja no mūsu mājas iet garām kapiem, pāri dzelzsceļam un tad taisni iekšā industriālā teritorijā, nonāksiet sirreālā vietā. Es pat nezinu ko man tā atgādina. Filmā es būtu meitene no Kubas nabadzīgo kvartāla. Kura iet sapņot un peldēties vienīgajā vietā, kur to drīkst tik nabadzīgi kā es. Milzīgas metāla cisternas aiz sētas, kuras rotā naftas konglomeratu logo. Blakus daudzstāvu mājas augstuma smilšu kāpa. No tās varēja slidināties lejā un iekrist tieši Vecdaugavā, kur gājām peldēties. Niedru mežs otrā pusē. Spocīga vieta, bet mums patika.
Ja iesiet pretējā virzienā , garām ostai, līdz pat otrai Vecmilgrāvja malai, nonāksiet pie piestātnes. Blakus ir pirts un reizēm no tās izskrien sarkani onkuļi, briesmīgi smejas un dzer alu. Pretī- Kundziņsalā atrodas dārzi. Aizbrauciet uz to piestātni vasaras beigās. Tad šeit dežūrē īsts pārcēlājs. Onka, kurš ar savu airu laivu iras turpu šurpu starp abiem krastiem. Laivās sakāpj tantes un onkuļi, milzu groziem, pārbāztiem ar dārza labumiem. Draudzīgi saspiežas vecie un bērni, suņi un divriteņi. Daži noguruši klusē. Citus ražas novākšana ir novedusi eiforijai līdzīgā stāvoklī- smiekli un šnabja saliešana mazās glāzītēs Daugavas vidū starp rejošiem suņiem un kāpostgalvām ir varen smalka māksla.
Mana Rīga nav ar jūgendstila māju uz vāka. Tajā ir smiekli un dūmakaini vasaras vakari. Pie Daugavas.

sapnī kāds teica, ka lai atgūtu sirdsmieru man jāatrod glezna no tās vasaras. Kad viss mainījās.
Muguras un kakla līnijas, cigarete, ziepju burbuļi. Manas bailes, šaubas. Trauslas izjūtas krāsās uz audekla. Mada kā vērotāja un krāsu jaucēja.
Mada, es to sapni redzu jau otru reizi. Tavas māsas dvēseles miers kaut kur stāv apputējis starp neskaitāmiem slikti vai daudz labāk uzgleznotiem ķermeņiem un krūzēm. Kāds pēc daudziem gadiem izvilks to dienas gaismā un teiks: "Skumji".

man laikam ir agrīna pusmūža krīze. Varbūt to sauc par paaudžu kofliktu. Nezinu.
Brīvdienās guļu šūpuļtīklā pasaules malā , skaistā dārzā. Uz rokas draudzenes mazbērns. Jā, esmu iesoļojusi tādā vecumā, kad manām draudzenēm jau ir mazbērni. Jopcig.
Blakus citas draudzenes kursa biedrs. 20gadīgs. Pārāk smukas acis. Un pārāk jauns. Un baro mani ar ķiršiem. "Drīkst, es tev Rīgā piezvanīšu? ". Nu kur es Tevi likšu? Man liekas, ka tu smaržo pēc kucēna. Tas jau forši. Un tas arī viss.
Turpmāk konsekventi jaunus draugus izvēlos tikai savā vecumā. Lai nemežģī man smadzenes.

Skatoties filmas, es bimbāju kā sīkā. Multenes, nezheligie Animal planet surikātu vai lemuru sēriji, pro ljubov...vienalga. Lasot grāmatas- gandrīz nekad.
Pirmo reizi apmēram 16 gadu vecumā, kad Trīs draugos mirst Patrīcija. Brīvdienās nepārtraukti. Lasot The Kit Runner. Nevaldāmi, kad mirst tētis.
Es biju pārdesmit kilometru attālumā, kad mira manējais. Mans sapņu zīmētājs. Skarbais puika. Ar garšīgajiem smiekliem. Kad atbraucu, bija palikusi tikai pilna izlietne asiņu. Pāris minūtes, kurās iztek dzīvība. Un joki, līdz pēdējam elpas vilcienam, lai viņa meitenēm nav bail.
Man ir mazliet nedroši - pasaulē, kurā nav tēta.