Es sevi vienmēr esmu pozicionējusi kā veiksminieci. Nu tā globāli. Domāšanas veidā, nebeidzamajā optimismā, rīcībā, kura ir neloģiska pareizi domājošam indivīdam, bet ,manuprāt- ved taisni augšā Olimpā, jo man taču veicas.
Izmežģīta kāja. Uz mājas lieveņa. Dienā, kad nolēmu kļūt par Sporta Dievieti 19 gadu vecumā.
Dzīva aprakta zem burkām pieliekamjā.
Salauzts kājas īkšķis, jo savā izklaidīgumā nepamanīju durvis .
Izmežģīta potīte. Špagata rezultāts, kuru uztaisīju uz grīdas izlieta želatīna dēļ.
Sastiepts muskulis nepareizi paceļot iepirkuma maisus.
Gandrīz noslīku bērnībā. Vienkārši sajaucu puses un aizgāju dziļumā.
Uzdurties lielākaji medūzai Spānijas piekrastē. Laikam arī vienīgajai. Jo vietējie ar to kopā pēc tam fotografējās.
Pat iepazīšanās ar manu ex - šamējais mani notrieca ar riteni.
Izmežģīta kāja. Uz mājas lieveņa. Dienā, kad nolēmu kļūt par Sporta Dievieti 19 gadu vecumā.
Dzīva aprakta zem burkām pieliekamjā.
Salauzts kājas īkšķis, jo savā izklaidīgumā nepamanīju durvis .
Izmežģīta potīte. Špagata rezultāts, kuru uztaisīju uz grīdas izlieta želatīna dēļ.
Sastiepts muskulis nepareizi paceļot iepirkuma maisus.
Gandrīz noslīku bērnībā. Vienkārši sajaucu puses un aizgāju dziļumā.
Uzdurties lielākaji medūzai Spānijas piekrastē. Laikam arī vienīgajai. Jo vietējie ar to kopā pēc tam fotografējās.
Pat iepazīšanās ar manu ex - šamējais mani notrieca ar riteni.
- esmu veiksminiece vai tā tikai smalka čakarēšana? Varbūt man tiešām veicas, ka savā nebeidzamajā izklaidīgumā vēl esmu spējīga drukāt šo tekstu?