CREATIONS · OF · CURIOUS · MIND

Pamosties 2 stundas vēlāk, nekā man to rekomendēja histēriskais modinātājs. Joprojām pa tv olimpiskās spēles.
Darbā miegu ciet un ļoti gribas ēst....hmzzz... kas te mums apkārt par brokastiepirkšanas vietām?

Mans personiskais nerealitates shovs. Bezmiegs

X says: Hellou! mums RL Nr. 8 ira? :)
Y says: Hello!luudzu!
X says: tenk ju :)
Y says: (smirk)
X says: ak es haljavshica /nokaunas/
Y says: nekas, uz nakosho periodu pasuutiisi tu /uzbrauciens/
X says: nea, es ir nabadziga. un meitene. man kurpes japerk nevis zhurnali. bet es tev apsolos kadu bileti uzdavinat kadreiz :)
Y says: nu labi /sashutis/

es vēl pirms pāris dienām paspēju nodomāt, ka esmu galīgi atpalikusi. Jo neesmu dzirdējusi jauno PV albumu.
Pietiek man tik to padomāt, lai tas izraisītu lavīnveidīgas sekas. Kolēģe paziņo, ka nolēmusi man dzimšanas dienā dāvināt biļetes uz PV koncertu Mežaparkā. Dzimšanas diena man vēl tālu, bet kāpēc nevienam neienāk prātā nejauši uzdāvināt, piemēram, Sigur Ros biļetes, a?

Vienā no atvaļinājuma dienām kāpu mazā autobusiņā un braucu uz Salacgrīvu. Manu dzimto pilsētu. Misija- kapu svētku tuvošanās un protams- jūra. Par kapiem šoreiz nē. Bet Džeralda Darela māte Salacgrīvas kapus noteikti ievērtētu kā vienu no potenciālajām atdusas vietām. Lilliju smarža, kopā ar priežu tveici un jūras tuvumu.
Par jūru arī nē. Šoreiz. Bet par mājām gan. Viena no lietām, kuru gribēju izdarīt - nofotografēt visas mūsu mājas. Punkts viens - vecmammas Melānijas māja. Ja brauciet no Rīgas puses, tieši pāri tiltam. Upes malā. Vienīgā māja. Starp tiltu un ostu. Pelēka, sagumusi zem gadu nastas. Tāda bijusi, kopš to atceros. Lielā 60o gadu vētra bija sadzinusi tik daudz ūdens Salacā, ka kūti aizskaloja un cilvēkiem nācās izvākties uz laiku, jo ūdens sāka izskalot pamatus un lauzties iekšā. Ateju krastmalā regulāri aizvilka tāds palielāks vilnis.Mamma saka, ka es nevarot atcerēties, jo dzīvoju tur tikai līdz 2 gadu vecumam. Bet atceros. Lielu, apaļu galdu istabas vidū. Un ka bija krēslains. Maza istabiņa, sadalīta 2 daļās. Un omi raibā kleitā un krellēm ap kaklu. Šeit bieži nāca ciemiņi. Daudzi, kurus neatceros. Un smukais vecmammas brālis Nikolajs ar sievu Mariju. Un viss ļoti kārtīgs. Jo tāda nu ir mana ome- pedants līdz sīkumam. Varētu armijā puišeļus dresēt. Viņai patiktu.
Ejam atpakaļ pār tiltu , uz mola pusi. Tur, kur satiekas Salaca ar jūru, dzīvoja otra mana vecmāmiņa. Lilija. Par Liliju jau rakstīju. Atkal viena maza istabiņa. Ja vēdlodziņš bija vaļā, tad viņa bija mājās. Kad biju sīka, pakāpos uz maza soliņa un pāri ceriņiem pa logu vēroju kuģus, kuri nāca un gāja ostā. Pie mājas aug mūsu dzimtas vītols. Pie kura parasti taisījām ģimenes foto.Un aka apaugusi ar vīteņiem. Tagad aiz dārza sākas kokmateriālu grēdas. Šķērmīgi.
Mājas otrā pusē dzīvoja Aņka. Tad jauna meitene, kurai uz pastkastes pie iniciāļiem AC regulāri puišeļi zīmēja papildinājumu AC/DC. Kādu dienu mans tētis viņu satika, iemīlējās un arī sāka dzīvot šajā pašā mājā. Un es ieguvu otru mammu un draudzeni. Mana ģimene kļuva lielāka. Un šeit piedzima Mada. Sīka resnule. Aizelsusies stūmu viņu ratiņos pa kāpām. Un skat, kāds skaistums tagad ir izaudzis.
Aizgāju arī līdz Krasta ielas mājai. Un nepazinu. Nav vairs ne mūsu kaimiņu , ne tās mājas, kura man tā patika. Kaut kāds būvlaukums.
Tāds bij mans mazais ceļojums atpakaļ laikā

Meklēju draugu. Ar ko kopā var paklusēt. Bez pārpratumiem un nevaiklības sajūtas. Dzimumam, vecumam un matu/acu krāsai nav nozīmes.

Cik liela ir iespējamība sīkā Teikas šķērsielā ar atkritumu maisu rokā saskrieties ar Latvijas rokenrola pionieri V. Seiski? Vakar domāju - nedzeru, bet vienalga reibst, ieraugot līko degunu, čirkainos matus un izkaltušo rokstāra stāvu cēli staigājam pa manu ielu. Autopilotā smaidīju līdz ausēm. Ar visu atkritumu maisu rokā.
Valērija Seiska koncerts kaut kad šoziem Bites Blūza Klubā bija fantastisks. Un Igors Novikovs ar visām savām smukajām ģitārām...murrr.... Ne jau tā konkrētā mūzika. Mani fascinē fanātiskā sekošana savai zvaigznei, mūzai, sirdsbalsij- sauciet to kā gribat. Emigrēt uz ASV, pamest visu un vienkārši ļauties.Un būt uzticīgam līdz galam savam aicinājumam.
Man ir savs rituāls Bites Blūza Klubā. Eju turp jau daudzus gadus un vienmēr tie ir fantastiski vakari ar lielisku mūziku, jaukām sarunām un mīļiem draugiem. Un sajūta, ka šeit nav lieku cilvēku- tikai savējie. Nu dvēseles radinieki. Jo blūzs taču ir tad, kad labam cilvēkam ir slikti. Vienmēr dzeru šampi -pat kā pēdējā gada totāla atturībniece. Vienkārši šeit man tā vajag. Un šeit ir labākā siera kūka un daudz kafijas- kā parasti. Un starplaikā iziet uzpīpēt. Bet ārā -nevis pīpētavā. Un ārā ir tumšs un vēss un galva atpūšas no mūzikas un stipras rokas apskauj, lai nenosaltu. Un draugu smiekli.

fui. Tikai pāris stundas Rīgā un jau galvas sāpes no šitā netīrā gaisa. brrrrrrr... Lūk atlaidīšu visus deputātus nafig, ja neuzlabos gaisa kvalitāti Rīgā. Sestdien jau parādīju savu pilsonisko nostāju un aizgāju novēlēt. Kā jau trakai lauku tantei pienākas . Baltā blūzītē.
/uzliek respiratoru un aizbrauc saulrietā uz Agenskalnu/

Lauku dzīvesveids mani ir pavilcis uz pilnu klapi. Nepietiek ar to, ka matus sasprauduse copē un lakatu apsējuse ap galvu,caurām dienām cīnos ar lapsenēm, marinēju gurķus un mācu omei gatavot plūmju čatniju. Imkas mammas virtuves remonts patīkami nogurdina. Peldes pēc saulrieta ezerā (mugura gan man saskrāpēta, jo sunim liekas, ka slīkstu un viņš izmisīgi cenšas uzrāpties ūdenī uz muguras, lai vilktu mani krastā) Un tagad esmu bibliotēkā. Sen aizmirsts prieks. Grāmatas , kuras nav jāpērk, lai izlasītu. Un nets. Smalki, smalki,smalki. Lauku dzīve man tiešām sāk iepatikties.

vēl 2 stundas un sākas atvaļinājums.
wiiiiiiiiiii

palasījos neverending  un gribēju kaut ko pateikt. Bet saprotu, ka nevaru. Ietērpt pietiekami skaidros vārdos to, par ko pēdējā laikā domāju. Tāda nesakarīga buldurēšana vien sanāk.

Par to, ka negribu iemīlēties.

Par to, kā skatījos uz Igoru un domāju, ka viņš ir patjerenij čelovek. Ka viņš ir zaudējis cerību. 

Par Imku, kurš man stāstīja. Negribīgi. Par to, ka viņam patīk kāda meitene. ļoti. Un kad viņa spēra soli pretīm, viņš atgrūda. Tāpēc, ka nenormāli bail.

Par to, ka kaut kad pavasarī teicu - es tevi mīlu, bet nespēju būt ar tevi kopā.

Par mīlestību, kura nekad nebeidzas. Par manu labāko draugu, kuru pazīstu jau pārāk sen, lai aizmirstu. Mēs bijām bērni, kad satikāmies. Mīlējām viens otru pirmo reizi. Izšķīrāmies. Un atkal kopā, bet kā draugi. Man viņš zvanīja no armijas un es rakstīju vēstules. Es turēju viņa roku, kad viņš reanimācijā pirmo reizi atvēra acis. Viņš manu naktī, kad nomira mans tētis. Kopā raudājām par nelaimīgu mīlestību un priecājāmies, kad kādam no mums veicās. Tikai viņam varu ielīst azotē, bimbāt un naivi jautāt- nu kāpēc tā? Tā dzīvē notiek, saulīt. Mīlestība mainīgā izpausmē nezaudējot savu patieso jēgu. Ka nav svarīgi kā. Bet priecājies, ka atradi šo cilvēku starp visiem.

Par to, ka esam tik sačakarēti. Baidamies paši no sevis. Jo mīlestība stipros aizvedīs pie patiesības. Bet vājos- pašiem pie sevis.

Par to, ka manī ir haoss. Un vēl neesmu sapratusi ne pusi no man paredzētā.

Par to, ka zaudēt ticību ir smagākais grēks.

 

 

 

 

vārdu sakot-tas spoks ir uz palikšanu. Vakarnakt atkal rosījās. Un es tik slēdz gaismu, staigāju, lūros. Jau pusnemaņā no miega trūkuma. Un nē, tā nav pele.
Skaņas uz mani iedarbojas dikti biedējoši. Ja briesmīgā filmā aiztaisu auses, nebaidos. Lidmašīnā tas pats- galvenais mūziku sabliezt sevī un pa logu nelūrēties.Tā kā pēc pāris dienām man sākas atvaļinājums un modinātājs nav vairs aktuāls, mēģināšu izlīdzēties ar ausu aizbāžņiem. Ceru tik, ka šamējs no uzmanības trūkuma nesāks mani aiz pleca kratīt -"mosties, spjashaja krasavica!laiks mazliet pabaidīties un pakliegt nelabā balsē!"
Varbūt omei kaut kāds svētais ūdens vai kā viņš tur saucas jāizdīc. oi....

mājās ieviesies spoks. Parādījās kaut kad brīvdienās. Naktī. Tikko taisos iemigt- staigā pa koridoru. Pirmajā reizē miegs projām, mati gaisā, gaisma ieslēgta. Izstaigāju visu dzīvokli. Klusums. Tiklīdz sāku iemigt- atkal!!!
Es esmu trakoti bailīga, bet tad man tik dikti nāca miegs, ka kārtējo uzstājīgo spoka klenderēšanu pavadīju ar spiedzīgiem brēcieniem no sērijas- NU BEIDZ!!! PIETIEK!!! ZB-MAN MIEGS NĀK!!! un pat gaismu nebij spējīga ieslēgt, lai šo aizbaidītu. Tik autopilotā ik pa brīdim spaidīju tv pulti, lai pusmiegā redzētu vēl pāris šausmu gabalus par bērnu slakteri Krievijā un zemnieku nemieriem 20ajos gados kaut kādā guberņā. Tā ar aizmigu ar pulti zem auss.

Man patīk viesi. Tādi jauki, ar dārdošiem smiekliem, daudz stāstāmā. Vai arī klusie, kas reizēm raud, un tad jāvāra litriem tējas un jāizrunā mute sausa vai arī jāklusē kopā. Bet vismīļākais un gaidītākais ir mana mamma.
Lai godam uzņemtu dārgo viesi, kura ar savu kātbūtni grasījās mani pagodināt agrā svētdienas rītā, bij jāsagatavojas. Celties 7os nav man pa spēkam, tāpēc našķus sāku gatavot jau sestdienas vakarā. Ēdienkarte ilgi nebija jāgudro. Kas gan var būt labāks brokastu ēdiens saldummīlei kā mājās gatavots augļu saldējums. Tā nu metu pāris mēnešus ilgušo pavāra celibātu pie malas un mizoju, griezu, rīvēju , putoju un maisīju.
Svētdien tieši 8.45. melna , stipra kafija un augļu krējuma saldējums. Un mamma, kurai rokā krampis, jo 2 stundas autobusā bij izstieptā rokā turējusi ķeizarkroņu lillijas. Jo ziedi trausli un viegli lūzt un man paši mīļākie.

Lūk tas ir riebīgi. Atkulties rī†a agrumā ar autobusu līdz Āgenskalnam ar milzu paunām, lai uzzinātu,ka veļasmašīna ir kaput. Sāpju remdēšanai gājām uz tirgu pāc gardumiem. Avenes , upenes, puķkāposti, speķis Aņkai, rabarberu plātsmaize, ķirši. Vēl pāris kafijas un es jutīšos kā cilvēks.

man šodien patīk kā es izskatos. Nu ta beidzot. Kleitiņā no 70ajiem. Mazliet velk uz beibīti no Ирония судьбы, или С лёгким паром. Pilnam komplektam būtu jāizvelk no pažobeles ģitāra un saldsērīgā balsī jāsāk dziedāt...

Мне нравится, что Вы больны не мной
Мне нравится, что я больна не вами,
Что никогда тяжелый шар земной
Не уплывет под нашими ногами.

Viss draudziņi. No 25.07. eju atvaļinājumā. Es jau tā saprotu, ka atļaus man pavaļoties tik nedēļu. Bet ar tas ir labi. Šonedēļ kā tāds Pavļiks Marozovs aizsedzu ar savām krūtīm pārējos jau atvaļinātos kolēģus no klientu ložmetējiem un jūtos izbeigusies.

Ja neciemojos savā mīļajā piejūras pilsētā, tad pārējo brīvo laiku bērnībā pavadīju pārdesmit kilometrus no jūras, dziļu mežu ielokā. Blakus visā savā krāšņumā Salaca. No tuvākās pieturas 6 kilometri jāiet pa meža ceļu, lai nokļūtu mūsu „Briedīšu” mājās.
To saimnieki bija Nellija un Eidis. Mana stāsta laikā abiem bija ap 60 gadiem. Nellija skaļa, bļaustīga tante ar sievietei neraksturīgu spēku un nešpetnu raksturu. Eidis savā vecumā joprojām žilbinoši skaists ar sniegbaltiem matiem, labsirdīgs un vienmēr smējās. Pirtī veica eksperimentus ar kandžu. Viņam bieži sāpēja galva, tāpēc kandža viņa dzīvi padarīja vieglāku. Tur es pirmo reizi uzzināju, ka spirtu varot uztaisīt da no jebkā, pat zirņiem. Un vēl viņam nebija gali 2 pirkstiem- zirgs jaunībā esot nokodis. Tāpēc es vienmēr ievēroju Eidonkuļa bausli-zirgu barot tikai no plaukstas.
Vēl Briedīšos dzīvoja Valdis- Nellijas tantes jukušais māsas dēls. Kādreiz izcils fiziķis. Jaunībsdienās dienēja PSRS slepenajos objektos. Kad dienesta laiks jau gāja uz beigām, šamējie uzzināja, ka Valda mamma ir emigrējusi uz Ameriku un lai nu šausmīgi slepenā informācija nenonāku komunisma pretinieku rokās, Valdim iedeva kādu dīvainu špricīti. Mājās viņš atnāca jau krietni tērēts un visu savu dzīvi pavadīja laukos , apkrāvies ar grāmatām. Man patika pie viņa sēdēt, jo viņš visas manas iracionālās bērna sajūtas prata salikt pa plauktiņiem. Sak, nav nekā neizskaidrojama šajā pasaulē- visam pamatā ir elementāra fizika, bērniņ.
Tā nu mēs tur dzīvojām, mežu ielenkumā, zvēri un cilvēki.
Kā jau teicu, tad līdz veikalam bija ļoti tālu jāiet. Tāpēc reizi nedēļā mūs apciemoja autoveikals. Tuvākā tā pietura bija aiz meža, blakus Salacai „Saulkalnos”. Tad jau krietnu stundu iepriekš tur savācās visu apkārtējo māju iemītnieki, lai paklačotos un labi pavadītu laiku. Es nezin kā toreiz tā nācās, ka mana mamma un visi pārējie jau bij pie Saulkalniem- gāja ar kājām pāri pļavām, jo tā tuvāk. No mājām ar ratiem kā pēdējās izbraucām mēs ar Nelliju.
Pa ceļam notika nenovēršamais. Satikām Nellijas nāvīgo ienaidnieku-Valliju. Kur tas naids radies- nezinu, bet tas sekoja abiem sievišķiem jau no kolhoza laikiem, kad tur kaut kādi teļi nebij sadalīti vai kā. Apogeju šis strīds sasniedza, kad Vallija noindēja mūsu skaisto vilku suni Džeku, kas piesmēja Vallijas kuci aš saimnieces acu priekšā.
Nu tātad iedomājieties - pie Saulkalniem visi sēž piesaulīte, pļāpā. Tad apklust, jo no priežu sila ceļa puses sāk skanēt dīvaini trokšņi. Tie tuvojas. Vispirms parādās mūsu suņi, pārrīklēs riedami un kaukdami. Pēc tam saulaino meža ceļu apņem ļaunu vēstošs putekļu mākonis. Un tad parādāmies mēs. Jūs tak noteikti esat redzējuši The Fast and the Furious. Nu tad es jums saku- tas viss ir bērna šļupsti, salīdzinot ar to skatu, ko todien pieredzēj autoveikala šopperi. No putekļu mākoņa iznirst divi pajūgi, kuros stāvus (!!!!) savus zirgus uzmundrinādamas ar griezīgiem „ heijā” kliedzieniem Nellija ar Valliju sacenšas, kurai piederēs pasaule un šis lauku ceļš. Groži rokās, vālē pa zirgiem, vienlaikus saukdamas labāko latvju lamu vārdu klasiku. Ātrums nenormāls, zirgi putās, koris pie Saulkalniem brēc: ”Tas takš dullaš Nellis!!! Un Vallij` ar!!!! Un bērns!!!”. Nu jā, tas bērns bij es. Izbolītām acēm un putekļu pilnu rīkli.
Tā nu mēs ienesāmies Saulkalnu pagalmā un grandiozi finišējām kā pirmās. Ar maziem ekstŗīma elementiem, jo mūsu ratus pagalmā bremzējot bik sanesa un tie ietriecās kūts sienā un no tās uz autoveikala apmeklētāju galvām sabira visādi loriņi, kuri parasti ir uz kūts sienām sakarināti.
Lieki teikt, ka es biju sajūsmā. Bet ģimenes padome turpmāk uz autoveikalu sūtīja tikai mani ar Eidi un tačku.