Vienā no atvaļinājuma dienām kāpu mazā autobusiņā un braucu uz Salacgrīvu. Manu dzimto pilsētu. Misija- kapu svētku tuvošanās un protams- jūra. Par kapiem šoreiz nē. Bet Džeralda Darela māte Salacgrīvas kapus noteikti ievērtētu kā vienu no potenciālajām atdusas vietām. Lilliju smarža, kopā ar priežu tveici un jūras tuvumu.
Par jūru arī nē. Šoreiz. Bet par mājām gan. Viena no lietām, kuru gribēju izdarīt - nofotografēt visas mūsu mājas. Punkts viens - vecmammas Melānijas māja. Ja brauciet no Rīgas puses, tieši pāri tiltam. Upes malā. Vienīgā māja. Starp tiltu un ostu. Pelēka, sagumusi zem gadu nastas. Tāda bijusi, kopš to atceros. Lielā 60o gadu vētra bija sadzinusi tik daudz ūdens Salacā, ka kūti aizskaloja un cilvēkiem nācās izvākties uz laiku, jo ūdens sāka izskalot pamatus un lauzties iekšā. Ateju krastmalā regulāri aizvilka tāds palielāks vilnis.Mamma saka, ka es nevarot atcerēties, jo dzīvoju tur tikai līdz 2 gadu vecumam. Bet atceros. Lielu, apaļu galdu istabas vidū. Un ka bija krēslains. Maza istabiņa, sadalīta 2 daļās. Un omi raibā kleitā un krellēm ap kaklu. Šeit bieži nāca ciemiņi. Daudzi, kurus neatceros. Un smukais vecmammas brālis Nikolajs ar sievu Mariju. Un viss ļoti kārtīgs. Jo tāda nu ir mana ome- pedants līdz sīkumam. Varētu armijā puišeļus dresēt. Viņai patiktu.
Ejam atpakaļ pār tiltu , uz mola pusi. Tur, kur satiekas Salaca ar jūru, dzīvoja otra mana vecmāmiņa. Lilija. Par Liliju jau rakstīju. Atkal viena maza istabiņa. Ja vēdlodziņš bija vaļā, tad viņa bija mājās. Kad biju sīka, pakāpos uz maza soliņa un pāri ceriņiem pa logu vēroju kuģus, kuri nāca un gāja ostā. Pie mājas aug mūsu dzimtas vītols. Pie kura parasti taisījām ģimenes foto.Un aka apaugusi ar vīteņiem. Tagad aiz dārza sākas kokmateriālu grēdas. Šķērmīgi.
Mājas otrā pusē dzīvoja Aņka. Tad jauna meitene, kurai uz pastkastes pie iniciāļiem AC regulāri puišeļi zīmēja papildinājumu AC/DC. Kādu dienu mans tētis viņu satika, iemīlējās un arī sāka dzīvot šajā pašā mājā. Un es ieguvu otru mammu un draudzeni. Mana ģimene kļuva lielāka. Un šeit piedzima Mada. Sīka resnule. Aizelsusies stūmu viņu ratiņos pa kāpām. Un skat, kāds skaistums tagad ir izaudzis.
Aizgāju arī līdz Krasta ielas mājai. Un nepazinu. Nav vairs ne mūsu kaimiņu , ne tās mājas, kura man tā patika. Kaut kāds būvlaukums.
Tāds bij mans mazais ceļojums atpakaļ laikā
Par jūru arī nē. Šoreiz. Bet par mājām gan. Viena no lietām, kuru gribēju izdarīt - nofotografēt visas mūsu mājas. Punkts viens - vecmammas Melānijas māja. Ja brauciet no Rīgas puses, tieši pāri tiltam. Upes malā. Vienīgā māja. Starp tiltu un ostu. Pelēka, sagumusi zem gadu nastas. Tāda bijusi, kopš to atceros. Lielā 60o gadu vētra bija sadzinusi tik daudz ūdens Salacā, ka kūti aizskaloja un cilvēkiem nācās izvākties uz laiku, jo ūdens sāka izskalot pamatus un lauzties iekšā. Ateju krastmalā regulāri aizvilka tāds palielāks vilnis.Mamma saka, ka es nevarot atcerēties, jo dzīvoju tur tikai līdz 2 gadu vecumam. Bet atceros. Lielu, apaļu galdu istabas vidū. Un ka bija krēslains. Maza istabiņa, sadalīta 2 daļās. Un omi raibā kleitā un krellēm ap kaklu. Šeit bieži nāca ciemiņi. Daudzi, kurus neatceros. Un smukais vecmammas brālis Nikolajs ar sievu Mariju. Un viss ļoti kārtīgs. Jo tāda nu ir mana ome- pedants līdz sīkumam. Varētu armijā puišeļus dresēt. Viņai patiktu.
Ejam atpakaļ pār tiltu , uz mola pusi. Tur, kur satiekas Salaca ar jūru, dzīvoja otra mana vecmāmiņa. Lilija. Par Liliju jau rakstīju. Atkal viena maza istabiņa. Ja vēdlodziņš bija vaļā, tad viņa bija mājās. Kad biju sīka, pakāpos uz maza soliņa un pāri ceriņiem pa logu vēroju kuģus, kuri nāca un gāja ostā. Pie mājas aug mūsu dzimtas vītols. Pie kura parasti taisījām ģimenes foto.Un aka apaugusi ar vīteņiem. Tagad aiz dārza sākas kokmateriālu grēdas. Šķērmīgi.
Mājas otrā pusē dzīvoja Aņka. Tad jauna meitene, kurai uz pastkastes pie iniciāļiem AC regulāri puišeļi zīmēja papildinājumu AC/DC. Kādu dienu mans tētis viņu satika, iemīlējās un arī sāka dzīvot šajā pašā mājā. Un es ieguvu otru mammu un draudzeni. Mana ģimene kļuva lielāka. Un šeit piedzima Mada. Sīka resnule. Aizelsusies stūmu viņu ratiņos pa kāpām. Un skat, kāds skaistums tagad ir izaudzis.
Aizgāju arī līdz Krasta ielas mājai. Un nepazinu. Nav vairs ne mūsu kaimiņu , ne tās mājas, kura man tā patika. Kaut kāds būvlaukums.
Tāds bij mans mazais ceļojums atpakaļ laikā