Esot aptuveni 3-4 % cilvēku, kuri varot noķert seksuālu kaifu no garīgiem pārdzīvojumiem- piemēram, grāmatām. Krietni vairāk no sporta- tie laikam vairākumā tomēr onkas.
Nu ir tur kaut kas, kad esi dabūjis sen kārotu grāmatu, mīņājies un bik kod lūpā, kamēr tiec līdz vietai, kur atļauts lasīt, saplosi iepakojumu un atver pirmo lapu. Grāmtas atvēršanas svētki. Precīzi- svētki. Taureņi vēderā.
Sāku lasīt 3 gadu vecumā. 7 gados lasīju Dostojevski. Oriģinālvalodā. Man vajadzēja visu, kas patika tētim. Bērnībā naktī pamodos un gāju uz virtuvi, kur tētis pīpoja un pie naktslampiņas lasīja un lasīja un lasīja. Un paņēma mani opā un stāstīja par ko grāmata un kad izaugšu, tad visu sapratīšu. Buča un marš gultā. No tēta man Remarks, Hemingvejs, Balzaks un krievi.
Ceļojumos vispirms izpētu situāciju ar grāmatu veikaliem. Esmu novedusi savus biedrus vieglā histērijā, maldoties pa dažādu pilsētu ieliņām, dažreiz pat vairāku dienu garumā, lai tikai atrastu kādu mazu bodīti. Atpakaļbraucot manas somas ir pilnas grāmatām. Mīļākais grāmatu veikals man ir Atēnās. 7 stāvi. Viss un par visu. Visās valodās. Pat latviešu atradu. Eiforija.Un vēl man patīk DHL kurjeri, kas atnes paciņu ar uzrakstu amazon.com.
Un tagad par skumjām. Tā sūda postmodernisma padarīšana. Kad nav nekā jauna. Un kad uznāk globālas skumjas, ka viss ir kaut kur jau redzēts un nekad vairs nebūs kaut kas skaists. Un tad patīkamais pārsteigums, kad atrodi ko izcilu un o brīnums- nebiji par tā eksistenci zinājusi.
Šitās vervelēšanas beigās atzīšanās (jo pieļauju, ka lielākā daļa šitik tālu neizlasīs). Vienīgā reize, kad kļuvu par kriminālu elementu un sabiedrības padibeņu pamatiedzīvotāju. Es zagu. Jā, jā- jūs nepārklausījāties. 10 gadu vecumā. Meitene rozā jaciņā, divām bizītēm un lielām acēm (ne tikai ģenētika- bailes, bailes), zem tās pašas rozā jaciņas iznesa no bibliotēkas kukaiņu noteicēju. Ak, šīs alkas pēc zināšanām. Lomonosovs bļa. Punkc.
Nu ir tur kaut kas, kad esi dabūjis sen kārotu grāmatu, mīņājies un bik kod lūpā, kamēr tiec līdz vietai, kur atļauts lasīt, saplosi iepakojumu un atver pirmo lapu. Grāmtas atvēršanas svētki. Precīzi- svētki. Taureņi vēderā.
Sāku lasīt 3 gadu vecumā. 7 gados lasīju Dostojevski. Oriģinālvalodā. Man vajadzēja visu, kas patika tētim. Bērnībā naktī pamodos un gāju uz virtuvi, kur tētis pīpoja un pie naktslampiņas lasīja un lasīja un lasīja. Un paņēma mani opā un stāstīja par ko grāmata un kad izaugšu, tad visu sapratīšu. Buča un marš gultā. No tēta man Remarks, Hemingvejs, Balzaks un krievi.
Ceļojumos vispirms izpētu situāciju ar grāmatu veikaliem. Esmu novedusi savus biedrus vieglā histērijā, maldoties pa dažādu pilsētu ieliņām, dažreiz pat vairāku dienu garumā, lai tikai atrastu kādu mazu bodīti. Atpakaļbraucot manas somas ir pilnas grāmatām. Mīļākais grāmatu veikals man ir Atēnās. 7 stāvi. Viss un par visu. Visās valodās. Pat latviešu atradu. Eiforija.Un vēl man patīk DHL kurjeri, kas atnes paciņu ar uzrakstu amazon.com.
Un tagad par skumjām. Tā sūda postmodernisma padarīšana. Kad nav nekā jauna. Un kad uznāk globālas skumjas, ka viss ir kaut kur jau redzēts un nekad vairs nebūs kaut kas skaists. Un tad patīkamais pārsteigums, kad atrodi ko izcilu un o brīnums- nebiji par tā eksistenci zinājusi.
Šitās vervelēšanas beigās atzīšanās (jo pieļauju, ka lielākā daļa šitik tālu neizlasīs). Vienīgā reize, kad kļuvu par kriminālu elementu un sabiedrības padibeņu pamatiedzīvotāju. Es zagu. Jā, jā- jūs nepārklausījāties. 10 gadu vecumā. Meitene rozā jaciņā, divām bizītēm un lielām acēm (ne tikai ģenētika- bailes, bailes), zem tās pašas rozā jaciņas iznesa no bibliotēkas kukaiņu noteicēju. Ak, šīs alkas pēc zināšanām. Lomonosovs bļa. Punkc.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}