ekselenti, gandrīz vai par erebush moto pilnmēness stundām jāievieš

(Reply to this) (Thread)

Heh, redzēs, vai pzrk tām piekritīs :-D

(Reply to this) (Parent)

Hmm... Neštimm.... :D

(Reply to this) (Thread)

Jo? :-D

(Reply to this) (Parent) (Thread)

alkohols pats ir depresants...

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet, kaut arī nepalīdz atrast risinājumus problēmām, palīdz tās aizmirst (kā jebkura reibinoša viela). Un tas, saskaņā ar šo teicienu, ir priekš vārguļiem :D

(Reply to this) (Parent)

ir depresants, bet tam nav nekāda sakara ar depresiju: http://klab.lv/~alchemist/232795.html

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Oo, un es arī biju nonācis tajās terminoloģiskajās lamatās, un līdz šim domāju, ka alkohols ir depresants gan kā smadzeņu darbību slāpējošs, gan kā psiho-depresiju izraisošs.
Un tad jau teiciens ir tieši uz acs.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Jā, varētu pat vārdu spēles dēļ aizstāt "alkohols" ar "depresanti", bet tad arī vajadzēs šīs zināšanas, lai saprastu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet ideja laba.

(Reply to this) (Parent)

Tu daudz dzīvespriecīgus alkoholiķus pazīsti?
Man jau liekas, ka cilvēki nodzeras, jo viņiem jau ir depresija, bet dzeršana to tikai padziļina.
Baigi šķiet, ka mūsu "lielais zinātnieks" pats nedaudz meistarībā sapinies, ja jau raksta, ka alkohols nomāc fiziski, bet depresija ir psiholoģiska/subjektīva - kāpēc tad no alkohola nevarētu būt šī te subjektīvā depresija? Man, piemēram, uz lielām pohām dzīve galīgi neliekas rožaina, visādi pārmetumi sev utt. Varu tikai iedomāties, kā ir, ja tas viss ir dienu dienā.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nē, tur rakstīts, ka alkohols nomāc smadzeņu aktivitāti, bet depresija ir tad, kad samazināz serotīns. Alkohols neaiztiek serotīnu.

slikta pašsajūta vai saindēšanās ar alkoholu (pohas) nav depresija.

(Reply to this) (Parent)

Visu vajag ar mēru!
Cilvēki, kurus es zinu kā savam mūžam diezgan omulīgus, ir tādi, kas mēdz ieraut šad un tad. Regulāri, bet mazliet, ar mēru.

Un... īstenībā, ja esi sūdus savārījis dzerot, morālais ir tikai normāli.
Bet tā savādāk... vismaz es uz pohām jūtos... laimīga. Dīvaini, es zinu, bet... forši!! :)

Ermm... ko tu teici? :D

(Reply to this) (Parent)

Laiks, kad es biju ilgstoši depresīva un laiks, kad es lietoju alkoholu... nepārklājas.
(To, kas vēl depresīguma atliekas ir palicis reizi gadā divus mēnešus es neskaitu, vidēji aritmētiski es jūtos ļoti labi.)

Šovakar balts vīns. :)

Otrs - reizēm vienkārši prasās. :) Un tad kļūst labāk. :)

Trīs - Es esmu kļuvusi spēcīgāka. Bet es dzeru vairāk alkoholu. Nez, spēks ir arī atzīt savās sāpēs un tās padzīvot un/vai nomākt ar substancēm. Un pēc tam justies laimīgi. Sasodīti laimīgi.

Bet protams, protams, nevar izslēgt subjektīvo faktoru - lai arī doma ir interesanta, es to negribēšu atzīt par patiesu, jo tas nav man izdevīgi. :P

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, es domāju, ka to teicienu lielā mērā var reducēt uz to, ka vielas ir "vieglākais ceļš". Baudīt tur, protams, nav ko.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vispār tas ir teju vai "reliģisks" jautājums, ja tā padomā. Ja pieturas pie vairāk "materiālistiska" skatījuma, kurā emocijas ir smadzeņu bioķīmijas rezultāts, tad vielas rullē (tiesa, drīzāk antidepresanti vai kas tamlīdzīgs); ja pie "ideālistiska", kur emocijas "dzīvo savu dzīvi", tad ne pārāk, svarīgāka tad ir psihoterapija u.tml.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet dzīve jau galējībās nekrīt, tā mēdz lavierēt pa vidu. :)

(Reply to this) (Parent)