Laiks, kad es biju ilgstoši depresīva un laiks, kad es lietoju alkoholu... nepārklājas.
(To, kas vēl depresīguma atliekas ir palicis reizi gadā divus mēnešus es neskaitu, vidēji aritmētiski es jūtos ļoti labi.)

Šovakar balts vīns. :)

Otrs - reizēm vienkārši prasās. :) Un tad kļūst labāk. :)

Trīs - Es esmu kļuvusi spēcīgāka. Bet es dzeru vairāk alkoholu. Nez, spēks ir arī atzīt savās sāpēs un tās padzīvot un/vai nomākt ar substancēm. Un pēc tam justies laimīgi. Sasodīti laimīgi.

Bet protams, protams, nevar izslēgt subjektīvo faktoru - lai arī doma ir interesanta, es to negribēšu atzīt par patiesu, jo tas nav man izdevīgi. :P

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, es domāju, ka to teicienu lielā mērā var reducēt uz to, ka vielas ir "vieglākais ceļš". Baudīt tur, protams, nav ko.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez. :)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Vispār tas ir teju vai "reliģisks" jautājums, ja tā padomā. Ja pieturas pie vairāk "materiālistiska" skatījuma, kurā emocijas ir smadzeņu bioķīmijas rezultāts, tad vielas rullē (tiesa, drīzāk antidepresanti vai kas tamlīdzīgs); ja pie "ideālistiska", kur emocijas "dzīvo savu dzīvi", tad ne pārāk, svarīgāka tad ir psihoterapija u.tml.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Bet dzīve jau galējībās nekrīt, tā mēdz lavierēt pa vidu. :)

(Reply to this) (Parent)