| “Kad ir spēles beigas, parādās bosi” |
[Jul. 24th, 2024|11:34 pm] |
Viņš bija nobriedis beigt tērēt savu laiku izklaidēm. Viņa bija gatava mācīties. Apmācības bija intensīvas. Fiziskie treniņi divreiz dienā, telepātijas treniņš, gaišredzības treniņš. Dzejas rakstīšanas meistarklase.
Viņai bija jābūt daudz izglītotākai par princesi. Sagatavotai kāpt kalnos, izdzīvot mežā un risināt dažādus rēbusus rogaininga sacensībās.
Pa vidu viņi kopīgi gatavoja ēst un brauca ar tandēma divriteni lielā ātrumā pa šosejas velosipēdu trasi.
“Lieto to ikdienā, vai tas atrofēsies” ir lozungs, kas pieprasa uzturēt možu saprātu, garu, disciplīnu, asu redzi un atjautību.
Kāpēc tas viss? Jo mums patīk darīt lietas, kas ir aizraujošas, kas dzīvi dara dzīvu.
Viss bija pakārtots garīgajai attīstībai. No rīta meditācija, noskalošanās kontrastdušā, vingrošana, tēja. Pēc tam darbs, satvisks ēdiens un pastaigas pusdienlaikā mežā.
Pēc darba treniņš - jāšana ar zirgiem, batuti, skriešana pa mežu, peldēšana, boulderings.
Pēc tā došanās mājās, otrā duša, vakariņu pagatavošana, brīdis garīgajai literatūrai, otrā meditācija. Ejam gulēt ap 23.00, ceļamies ap 7.00.
Tajā visā konsultācijas ar cilvēkiem, dažādu dzīvesstāstu piņķerēšana vaļā no likteņa pinekļiem. Cilvēku motivēšana un iedrošināšana gribēt un varēt vairāk. Pašdisciplīnas kā laimes burkāna audzēšana un sēklu nodošana tālāk.
Mums abiem ir privātprakses katram savā jomā. Mēs nelietojam vārdu “perfekts”, jo tas aptur augšanu. Augšana ir strauja, ātra, pastāvīga, dažos brīžos augļi tiek nogriezti, tad var svinēt un doties tālāk.
Darbs ar cilvēkiem ir interesants. Cilvēku mūsdienās ir palicis maz. Biorobotiem mūsu pakalpojumi šķiet šarlatānisms.
Tu prasi gaismas skolotājiem: “Parādiet, kā es varu sevi mīlēt vēl vairāk? Kas man jādara?” Viņi parāda, un katru reizi ir “Wow” sajūta.
Divatā ir pozitīvo emociju pārnese. Mājās atnāk viens tāds pārlaimīgs, otrs vēl galvā šketina klientu pinekļus, pirmais paņem
un sāk skandēt odu otrajam, abi sāk smieties, un viss sastājas kā akrobāti uz vienas kājas augstu gaisā – stabili, droši.
Mēs mūs mīlam. Mēs rūpējamies viens par otru. Mēs pelnām viens par otru. Mūsu laime ir mūsu tautas laime. Mūsu tauta ir balti, krīvi, vaideloši, mēs radām jauno klasiku.
Apmācības notiek visu laiku. Ir par maz zināt un just, vēl ir jāprot runāt to cilvēku valodā, kas pie Tevis atnāk. Jāprot uztaustīt tos slāņus, kas viņiem jau stabili, lai uz tiem būvētu ko jaunu. Jaunus savienojumus smadzenēs, uzvedības modeļus, ieradumus.
Beznosacījumu mīlestība baiļu vietā. Materializācija trūkuma vietā. Sadarbība skaudības vietā. Uzslavas aiz muguras kritikas vietā.
Visu, kas sabiedrībā apgriezts kājām gaisā, mēs griežam atpakaļ tagad. Visi, ko mēs redzam, ir vai nu potenciāli sabiedrotie, vai potenciāls resurss, izziņas, kā dzīvot vēl labāk.
Visu mēs piepildām ar rūpību, uzmanību, gādību, pacietību, laimi. Visur ielīst gaisma. Vai vismaz tiek norauts tumsas plīvurs pār šo Zemi.
Divi cilvēki, vīrs un sieva, savienība, jauda, laime un darbs. Ar četrām rokām var paveikt tik daudz. Ar četrām ausīm var sadzirdēt vissīkākās skaņu pārmaiņas dziļajā klusumā.
Bija miers, miers, un pēkšņi Tu jūti - “Ir īstais brīdis iemest zelta gabaliņu ezerā. Tas rada viļņus visā pīļu dīķī”. Īstā brīža sajušana prasa vakuuma dzirdi, kura jūt smalkas kustības augstajās sfērās.
Divatā mums ietaupās resurss par visu. Prieka ir vairāk, miera ir vairāk, Tu palīdzi man izskaidrot to, kas mani uztrauc, tāpat kā es Tev izskaidroju nianses, ko Tu esi palaidusi garām.
Katram savs lācis uzkāpis uz ausīm. Mēs ejam pie šiem zvēriem, tos samīļojam, pabarojam ar dabīgu medutiņu, un tie lēnām atkāpjas. Tā vietā, lai cīnītos par teritoriju mūsu dzirdes laukā.
Kad es atceros no rīta, ka esmu Tev blakus pamodies, ka Tu otrā istabā jau aud, klusi klab stelles, taču siltums blakus gultā vēl palicis, kad es atceros, ka man jādodas vārīt Tev otrās brokastis, jo
tā esam norunājuši: “Kurš pamostas otrais, vāra otrās brokastis”, es atveru logu, ielaižu svaigu gaisu, pabaroju mājdzīvniekus un dodos uz virtuvi.
Ko Tu ar labo roku iesāc, to es ar kreiso pabeidzu. Tāpēc ir svarīgi trenēt abas rokas visu laiku. Var spēlēt klavieres, galda tenisu, badmintonu, rakstīt.
Vai Tu vēlētos šo dienu vienatnē? Es dodos prom uz laukiem, uz mežu, ogās. Tu paliec un lasi pie loga uz pļavu. San sienāži.
Pirms gulētiešanas ēdam mellenes ar medu. Lina gultas veļa, vīgriežu tēja, logs uz Dabu pa nakti vaļā. Pie kājām saritinās kaķis.
Blakus guļ suns. Visi grib ar mums būt kopā, kad uzausīs rīts. |
|
|
