| Psihiatrija 9 / Par jaunām (25-30) sievietēm ar šizoīdu personību |
[Oct. 3rd, 2026|09:01 am] |
Šizoīdie personības traucējumi ir viens no visvairāk nepamanītajiem un visretāk diagnosticētajiem stāvokļiem šajā demogrāfiskajā grupā tāpēc, ka klīniskais priekšstats tika veidots gandrīz tikai uz vīriešu izpausmēm un tāpēc, ka sievietes, kuras atbilst šim modelim, bieži tiek kļūdaini marķētas ar kaut ko pavisam citu.
Prevalence sabiedrībā literatūrā minēta kā 0,8%. Diagnosticē vīriešus divreiz biežāk, nekā sievietes.
Pēc DSM V:
Šizoīdie personības traucējumi tiek definēti ar visaptverošu atsvešinātību no sociālajām attiecībām un ierobežotu emocionālās izteiksmes spektru starppersonu situācijās.
Formālajos kritērijos ietilpst vismaz četri no šiem:
* Ne vēlas, ne bauda tuvas attiecības (tostarp ar ģimeni)
* Izvēlas vientuļas nodarbes gandrīz ekskluzīvi
* Maz vai vispār nav intereses par seksuālām pieredzēm ar citiem
* Gūst prieku no nedaudzām nodarbēm
* Trūkst tuvu draugu vai uzticības personu, izņemot pirmās pakāpes radiniekus
* Šķiet vienaldzīga pret uzslavu vai kritiku
* Izrāda emocionālu aukstumu, atsvešinātību vai noplacinātu afektu
Galvenais vārds ir vienaldzība, nevis trauksme. Tas ir tas, kas to atšķir no izvairīgajiem personības traucējumiem—izvairīgais cilvēks vēlas saikni, bet baidās no noraidījuma. Šizoīdais cilvēks vienkārši nereģistrē šo pievilkšanos.
Jaunām sievietēm ar šizoīdām iezīmēm bieži attīstās sociālā maskēšanās, kas vīriešiem nav raksturīga:
Izrādīts siltums — viņas apgūst scenārijus, atspoguļo afektu, pamāj īstajos brīžos. Iekšēji nekas no tā nepiepildās.
Terapeitam tīkamā uzvedība — tā kā viņas intelektuāli spēj modelēt to, ko ārsts vēlas dzirdēt, viņām tiek kļūdaini diagnosticēta depresija, trauksme vai "augsti funkcionējošs autisms", nevis šizoīdie traucējumi.
Romantiskā atdarināšana — viņas var satikties, precēties, pat audzināt bērnus, veicot kustības, vienlaikus jūtoties kā novērotājas aiz stikla.
***
25–30 gadus vecai sievietei šizoīdie PT (personības traucējumi) bieži izskatās pēc kompetences bez saiknes — kāda, kas funkcionē, varbūt pat ļoti labi, bet kas attiecībās pārvietojas kā pieklājīgs novērotājs, nevis dalībnieks.
Galvenais ir ilgu neesamība. Viņa netiecas pēc tuvības, ko nevar iegūt. Viņa patiesi apjūk, kāpēc kāds to vispār vēlētos.
Tā ir vienaldzība—ne kautrība, ne bailes, ne traumas reakcija—ir paraksts šiem PT.
***
Komentārs. Lasu šo un domāju - katros laikos kādi personības traucējumi šķiet kā adaptācija, nevis traucējumi.
Negrib attiecības, maz draugu, bagāta iekšējā pasaule (daudzas uztur izsmalcinātas fantāzijas dzīves, radošus projektus vai intelektuālas nodarbes, kas aizstāj ārējās attiecības). Kovid laikā un pēc tā spēt neilgoties pēc tā, kas citām ļoti sāp (nav ģimenes, nav bērnu, nav tuvu un foršu draudzeņu) var būt kā adaptācija.
Normālos laikos, protams, jebkāda veida sociāla atsvešināšanās ir uztverama kā personības traucējumi. Taču normālie laiki ir beigušies. Uz kādu brīdi.
Kad sabiedrība atgriezīsies pie uzticēšanās viens otram? Kad veidot ģimeni būs prestiži, kad būs lieli bērnu pabalsti un politika, kas veicina ģimenes ar trim bērniem, lai varētu Latvijā būt pozitīva dzimstība? |
|
|