Diapozitīvs

Zinot kinoteātru biznesa politiku (telpas un filmas dārgas - jārāda tās, uz kurām nāk masas), tik tiešām man pat prātā neienāca gaidīt, lai Latvijas kinoteātros parādītos intelektuāls, sarežģīts un izcils kino. Šodien, ieejot post-apo.lv, atskārtu savu alošanos:
"No 20. novembra līdz 11. decembrim kinoteātrī "Splendid Palace" notiks kinolektorija "Tas, ko tu nedrīksti nezināt" devītais izlaidums, kas būs veltīts Tarkovska ikoniskajām filmām. Tā laikā tiks demonstrētas filmas "Spogulis", Stalkers", "Solaris", "Upurēšana", kā arī Larsa fon Trīra kinolente "Mēdeja", ko režisors uzņemis Tarkovska ietekmē. Lekciajs lasīs Viktors Freibergs, Normunds Naumanis, Daira Āboliņa un Dāvis Sīmanis." http://www.satori.lv/raksts/5049

Pačekoju Splendid Palace WEB lapu un jā - atvēlēts laiks programmā šim lekciju/filmu ciklam. Sajūsma teju pa vīlēm spiežas ārā!
Tarkovska pērle Stalker tika iegādāta 2009. gadā DVD spiedumā iz UK pēc tam, kad lektors Viktors Freibergs, pasniedzot kino lekcijas LU Humanitāro zinātņu fakultātē, to man atgādināja. Nekaunēšos vairs piezīmēt, ka klabinātāja nightqueen, kas tolaik studēja LU, reiz ieminējās, ka mēs varētu iet uz šīm lekcijām, klausīties tās. Bikiņ padomājot un apsverot priekšā stāvošo intelektuālā īpašuma/performances zādzību baudīšanu, piekritu un es, nebūdams nemaz students, kopā ar minēto personu gājām uz V. Freiberga lekcijām, kuras tik tiešām izbaudīju. Varbūt šī ir tā lieta, kuru es savos nu jau 30 gados, varētu studēt? : D

Atgriežoties pie tēmas, ar sajūsmu esmu noskatījies Stalker reizes 4, kā arī izlasījis Strugatsku daiļdarbu. Jāpiezīmē, ka šis ir retais gadījums, kad filma iztrumpē grāmatu (manuprāt), no kuras tā atvasināta. Un TAGAD! Kinolektorijs uz lielā ekrāna demonstrēs minētās Tarkovska filmas, to skaitā Stalker, par kuru reiz izplūdu atskatā šepat blogā.

Labs klausāmais darbā, kurā nav jālieto smadzenes un nav īpaši jākomunicē. Stundām ilgi var nodarbināt prātu ar klausītā vizualizēšanu. Pamēģināju darbā baudīt Koontz darbu Phantoms, kas ir Silent Hill 1 mega influence - no darba daļēji aizgūts settings, ielas nosaukums (Koontz St.), spēlē pie kinoteātra izlīmēti Phantoms ekranizācijas plakāti, kā arī fikcionālā, grāmatā esošā "Timothy Flyte - The Ancient Enemy" darba nosaukuma vārda/vēstījuma spēle - spēlē uz sienas ir "Leonard Rhyne - The Monster Lurks". Patika darbs gan saturiski, gan tas, kā tas tika lasīts. Patīkama vīrieša balss, variējoša, katram tēlam citāda.
Īsi pirms audiogrāmatas noklausīšanās līdz galam, noskatījos ekranizāciju. Vļeh, filma noķer labi, ja vienu gramu grāmatas būtības un lieki maina lietas. Kāda velna pēc? Nezinu. Piem., grāmatā bija tāds un tāds iedarbīgs baisumiņš, bet filmā, tajā pašā aprakstītajā settingā, ielikts citāds, mazāk efektīvs. Nahuj? Nezinu. Koontzam gribējās kaut ko advancēt vai arī režisors viņu vienkārši batreipoja un piespieda. Ja grāmatai dodu 8, ierunāšanai 7, tad filmai knaps 6 - vienīgās labās lietas filmā bija tas, kā kinovaloda labu horror var vērst par izcilu, talkā ņemot iedarbīgus audio un kinovalodas elementus. Turklāt filma šķita kā riebīgs fast forward un tās tēli tika nevajadzīgi actionizēti. Atkal jau nezinu, kāpēc. Grāmata ir lieliska, vidēja tempa spriedzes darbs, kas skaisti būvējās uz exploration, spriedzes un nezināmā izziņas pamata, bet filma to pazaudē, metot skatītājam puslētu action/thriller. Meh.

Lai nu kā - audiogrāmata (it kā tizla, nevajadzīga lieta, ja ir laiks lasīt grāmatu) ir labs klausāmgabals laikam, kad ķermenis ir aizņemts, atstājot prātu potenciālai degradācijai.

Ja pirmā Metal Gear Solid daļa bija āsom dokumentāli interaktīvā drāma par kodolieročiem, zaļu domāšanu un atbildību, kura cilvēkam kā pasaules dominējošajai sugai ir jāuzņemas par pārējām, tad šī – oh, my... Lielisks stāsts par sugas saglabāšanu, pašsaglabāšanu, mantojuma radīšanu nākotnei, cilvēka paškontroli, kontoli, kuru realizē pār cilvēku... Un, protams, par cilvēciskajām jūtām un to, kas tad cilvēku īsti padara par cilvēku. Smadzenes – o, jā. Tās šeit ļoti lieliski tika padrāztas, izspēlējot dažnedažādas situācijus, pavērsienus, visu laiku filosofējot par individuālām realitātēm un to, ka viss, kas ir īsts, ir tikai tas, ko par tādu definē indivīda smadzenes – sasaucas lieliski ar nesen noskatīto dokumentālo filmu ciklu "Brain Story". Šī spēle pavisam noteikti ir tikpat kvalitatīvi izklaidējoša, informējoša, apcerību rosinoša un... Ibio, kad tā nonāk pie meta-fizikas, sirreālisma, filosofijas un pjure mindfuck – oh, my – kādu gan kaifu tad jūtu. Acis ieplešas, mute atkaras uz vairākām minūtēm un prātā skan slavas odas Hideo Kojima vārdam.

Game-play, protams, ir Tactical Espionage Action, veidots pēc vislabākajiem lavīšanās, spiegošanas, dubultaģentēšanas, asasinēšanas, likvidēšanas, eksistenciālisma, humānisma, digitālisma vadmotīviem, kā arī action un stāsta horeogrāfiju japāņu gaumē. Un te nu atkal jāpiezīmē – neciešu Stealth un Trial-and-error gameplay, bet ar katru izieto šī game-play spēli, kuru atzīstu par lielisku esam (Metal Gear Solid un Forbidden Siren sērija), mans viedoklis mīkstinās, sevišķi tad, ja pūles vainago tādas debesu baudas, kādas sniedz šī vienreizējā spēle, kurā ir tik daudz sociālā komentāra un cilvēkdrāmas, ka prieks. Visa vandīšanās pa industriāli militārajiem objektiem ir tikai saistoša čaula, lai runātu spēles literārā, interaktīvā un kinematogrāfiskā māksla, - šo skaistumu šeit netrūkst nu nemaz. Un kā reiz arī šeit interaktivitātes oriģinalitāte uz spēles beiguām pārsteidz tā, ka pārsteigumu var izteikt koeficientā, kuru veido acu un mutes iepletuma (mm) summa, dalot to ar laiku, kāds pavadīts šādā stāvoklī (min). Spēles kvalitāti varam noteikt pēc šo awesome koeficientu vidējā aritmētiskā. Piem., uz spēles beigām acis vismaz savas 10x iepletās vismaz 2cm un mute kādus 7cm, kamēr tiek rādītas awesome lietas – parasti iekš ~10min ilgām filmiņām. Tātad, 90/10=9. 9+9+9+9+9+9+9+9+9+9/10=9. Jup, pilnīgi piekritīšu, ka deviņi ir arī spēles vērtējums, ar kādu aplaimot to iekš gamespot!
Jā, patīkami iekš spēles sastapt arī Rika Muranka vārdu – šis Konami cilvēks visnotaļ strādājis pie manas iecienītākās videospēļu sērijas. Jap, uzminēji, kura tā ir. Nevaru vien sagaidīt, kad nopirkšu nākamo daļu no MGS sērijas, lai piesmietu savu nepatiku pret Stealth Trial-and-error, hehe.
 

Šausmu filma? Drāma? Vai neprātīga traģikomēdija? Varbūt, pasarg, Dies', mūzikls? Nē, nekas no šī minētā atsevišķi, bet gan visu elementu kopums ar pievienotiem daudziem WTF elementiem, tādiem kā, piemēram, dramatiskas situācijas portretējoša plastilīna animācija. Interesants savienojums, kādu nebiju manījis nekur citur. Gala lomu intereses radīšanai pret filmu rādīja režisora vārds un anotācijas, kurās figurē atslēgvārdi: nemirušais, mūzikls, šausmas, laimīga ģimene, vulkāns.
Ko filma piedāvā? Lieliskā režisora Takashi Miike režiju un tumši komisku garu, kura ietvaros tiek cieņpilni smiets ne tikai par Horror, bet arī par mūziklu, drāmu un komēdiju klišejām, radot aptuveni sirreālai parodijai līdzīgu priekšmetu, kura ietvaros ģimene izspēlē kādu uzņēmējdarbības plānu. Iedomājamies situāciju: telpa, kurā kāds nomirst - no rīta šo faktu atklāj Katakuri ģimene un sāk kliegt - tipiska šausmu filmu klišeja, bet šeit - pirms kliedziens ir dzimis tas pārtop mūzikla dziesmā un dejā, kurā tiek izdejota visa šī dramatiskā situācija, vokālās partijas aizpildot ar tumšām lirikām par to, ko darīt ar līķi! Mūzikli man nu galīgi nav kino prioritāte, taču šo izbaudīju no A-Z. Episki lielisks un savāds kino.

Asshole!

http://www.youtube.com/watch?v=nIXyiJqMLJI
 

B gala šausmu kino ir interesanta padarīšana ar savu īpašo maģiju. Ne tur elpu aizraujoši specefekti, ne žokli atkarinoša vizuālā estētika (kas arīdzan saistās ar lielu budžetu), ne tur īpaši izmeklēts Hi-end aktieru sastāvs. Bet tomēr – sava maģija, kura atspārda visas iepriekš minētās „lielā kino” īpašības, piedāvājot ideju un mākslinieku izpausmes caur mazu budžetu. Tas, manuprāt, nodrošina citu skatījumu uz šī gala kino: skatāmies nevis uz to, cik glīti un episki, bet uz to, cik laba ideja un cik apsveicama ir šī spēja ko tādu izdarīt visnotaļ vizuāli ticami pie stipri ierobežotiem līdzekļiem.
Arī šī filma iz Masters Of Horror sērijas, ir ieturēta šai sērijai raksturīgajā mazā budžeta tērpā, kas visbiežāk sniedz klasiski orientētu šausmu kino ar uzsvaru uz atmosfēru, ideju un stāstu. Un izdodas, jāpiezīmē – īsā filma sevī ievelk kopš paša sākuma un liek nepacietīgi gaidīt to eleganti uztaisīto monstriņu, kas daiļi pozē uz DVD vāciņa. Un kad to sagaidām, rodas secinājums – jā, kruts un oriģināls! Kā gan lai nebūtu kruts monstriņš no citas esības plātnes, kurš cieši savīts ar protagonistu, piesaukts kādas cerimonijas laikā? Nedaudz portretē dažas cilvēcības šķautnes: ģimeniskās vērtības, vecāku mīlestību, vienaudžu seksuālo mīlestību un cilvēka dualitāti – nekad nevari zināt, kas kuram „dzīvo iekšā”. Un ja ar šo divu esību momentu ir par maz, filma piedāvā vēl tīkamus atmiņu mirkļus, kuri ieturēti nedaudz iekš vizuālā sirreālisma – abstrakti, nedaudz ērmīgi un daudz B-kino’īgi. Citiem vārdiem – patīkami.
Cilvēcības tumšā puse + mītiskas/abstraktas/reliģijas radītas būtnes + labi režisēts B kino (ar savu tīkamo it kā naivumu, kas kontrastē ar briedumu) = WIN. Otrā mīļākā filma iz šīs sērijas pagaidām – tūdaļ aiz episki nenormāli lieliskās Takashi Miike filmas Imprint. Nopērkama @LV veikaliem pa smieklīgi zemu cenu. Zem lata. Vispār būs tendenciozi jāiegādājas visa šī sērija. 2 sezonas, 13 filmas katrā.

http://www.imdb.com/title/tt0643112/
http://www.youtube.com/watch?v=QLS1bcNSr8s
 

Mjā, ko lai saka – Balabanovam, šķiet, ir tuva Krievijas/PSRS vēstures tumšā puse – tādu viņš rādīja savā filmā Морфий un tādu viņš rāda arī iekš savas skandalozās 11. filmas Груз 200 – līdz kaulam brutālā un smagā filmā, kas vēsta ticamu stāstu par 1980. gadu ~otrās puses dekadento PSRS, kad komunistiskā ideoloģija jau bija līdz kaklam novārdzinātajam pilsonim. Visapkārt jau stingri pretestības vēji...
Stāsts ir par teju (bet ne īsti) paša piedzīvoto legalizēto noziedzību, kuras apmēri un brutalitāte nereti pārspēja pat savstarpējo konfliktu risināšanu kriminālajās aprindās. Turklāt arī šajā filmā režisors perfekti noķer laiku un iekapsulē to savā darbā, atrādot mums attēloto gadu esenci – šajā gadījumā – militāri industriālās PSRS norieta posmu, labu filmas laiku veltot tieši industriālās puses atspoguļošanai, kas patīkami paspilgtina filmas vēstījumu par PSRS gaumes necilvēcību, kura tika piekopta iz vietvalžu puses. Tiek interesanti savienoti likteņi filmas laikā un tikai daļa no to fināliem tiek atrādīta uz ekrāna, pārējo atstājot kā rūgtu garšu skatītāja dvēselē.
Industriālās ainas ir tīkamas arī citu iemeslu dēļ – UE. Masīva darbojošās rūpnīca, kura vismaz mūsu platuma grādos iemantotu UE dzīvības aprises, sakarā ar izejvielu un saimniekošanas prasmju neesību. Lai nu kā – rekomendējams kino, ja nu rodas vēlme pēc brutāli smagas – pat šokējošas – drāmas, kas atspoguļo ideoloģijas un cilvēka necilvēcīgo (nebūtu korekti to saukt par dzīvniecisko, jo dzīvnieki tā gluži vienkārši nemāk rīkoties) pusi, kura turklāt esot balstīta uz patiesiem notikumiem. Šoreiz šim apgalvojumam man nez kāpēc gribas ticēt.

P.S.”(...) можно видеть панораму Череповецкого металлургического завода Северсталь.”


http://ru.wikipedia.org/wiki/Груз_200_(фильм)
http://www.youtube.com/watch?v=Py7AllumBVo&feature=fvw