Diapozitīvs

O, nu gan laiki pienākuši – rakstu un priecājos par First Person Shooter spēlīti. Nē, nekas tāds pret šo žanru nav – beigu galā Doom, Quake, Duke Nukem sērijas ir lieliskas spēles. Iebildumi man ir pret šim žanram raksturīgo satura vakuumu – tiesa, stāsts un kāda dziļāka jēga šīm spēlēm it kā nebūtu arī nepieciešama, jo žanrs jau iz saviem sākumiem spiež tīri uz game-play prieku (Doom un stāsts? Ka tik ne ar! Vai spēle tamdēļ bija slikta? Nebūt ne!) – prieku šķaidīt smadzenes un prieku brīvi vazāties pa spēles pasauli, priecāties par tās (cerams) brīvi aplūkojamo estētiku. Taču ar Darkwatch ir nedaudz citādi – jā, saknē tas ir kārtīgs FPS ar vesternos ierasto ieroču daudzumu, un ar šo aspektu viss ir kā tam jābūt iekš FPS.
Taču šī spēle ir tālu no žanra ierastības un tā defaultās paredzamības – Darkwatch pieliek klāt kaudzi Steampunk (ņam, ņam) un Horror estētikas, un pat nedaudz stāstu - radot pasauli, kura man nedaudz asociējas ar Lukjaņenko sardzes sērijas darbiem, precīzāk – filmām. Jau pats nosaukums suģestē ko līdzīgu un filmu/spēles nosaukumam pievienojas daļa settinga – vampīri un to spēja skatīt pasauli caur citādu redzes opciju – Blood Vision – neliels zoom efekts un sarkans ekrāns, rotāts ar pulsējošiem, sarkaniem asinsvadiem un blur efektu. Pielietošanas mērķis – redzēt savācamos un nošaujamos, kuri izceļas iekš Blood Vision – izcils game-play elements, kas izpaužas kā neliels snaipermodes efekts, taču spēlē ir arī vienkārši optiskās – vesternsteampunk iedvesmotās - snaiperšautenes! Vēl šīs spēles dizaina estētika asociējas ar tādiem meistardarbiem kā filmu Wild Wild West (1999 - Sci-Fi + Steampunk + humorisko vērtību dēļ), filmu Westworld (1973 - nedaudz settinga), Twisted Metal videospēļu sērijas (viens variants iekš Darkwatch + Army Of Darkness (1992) filma šī paša apsvēruma dēļ), Van Helsing filmas (2004 – tēls un misija). Apmēram no šāda izklaides insdustrijas produktu klāsta var izveidot aptuvenu Darkwatch fotorobotu – skaidrība ko sagaidīt no spēles vismaz ir ieskicēta. ( Let's mount up! )

Šāda rindiņa atrodama uz spēles DVD iepakojuma aizmugurītes un šo apgalvojumu sliecas demonstrēt dažādi spēles ekrāni, kuri visnotaļ atklāti demonstrē iekš Survival Horror ne visai ierastas un varbūt pat ne visai iederīgas lietas, ja runājam atklāti. Taču – šī spēle ir kokteilis no visnotaļ daudz reizinātājiem un šajā aspektā ir arī apslēpta spēles burvība.
Ghosthunter zināmajai Survival Horror receptei pievieno pamatīgu daudzumu Action elementu, klāt liekot melnu humoru MediEvil gaumē (arī spēles pasaule satur dažus MediEvil elementus un ne jau nu nejauši); ieroču arsenālu Ghostbusters gaumē (spēcīgākā līdzība – izmetams spoku slazds); First Person Shooter skata pozīciju un daļu no game-play struktūras šī žanra gaumē; nedaudz dizaina līdzības iz Legacy Of Kain (balss un kāds antagonists iz pagātnes); un dažus EPIC WIN dizaina elementus, kuri ir pietiekami spēcīgi, lai nebūtu nevietā tādās spēlēs kā Fatal Frame un Silent Hill!
Rezultāts ir pozitīvi savdabīgs un gana izklaidējošs, lai aizrautu uz vairākām stundām, piedāvājot spēlētājam elementus, kas manīti iekš augstāk minētajām spēlēm, radot visnotaļ baudpilnu spēles pasauli, kurai ir atvēlēta vieta ne tikai groteskai simulētajai realitātei, bet arī patīkamam labas kvalitātes sirreālismam un vienkāršām mākslinieciskās brīvības izpausmēm, piemēram – iemešanai teātra ēkā, kurā tiek izspēlēta kāda „teātra izrāde” ar protagonistu – šādas lietas ir ļoti, pat ļoti garšīgas jebkurā videospēlē.
Un ja tomēr apnīk klasiskā un garšīgā manierē tikt galā ar izbēgušajiem spokiem, varam pavandīties arī bezķermeniskā veidā – ar Astral palīdzību. Tā, lūk, ir kāda dāma, iesprostota protagonista galvā un ar šo mums būs lidināties pa spēles pasauli, risinot mīklas, lai atvērtu kādu eju protagonistam – tātad ir mums i FPS, i Survival Horror, i Adventure, i Action, i Mystery, kā arī sirreālisms – tik tālu viss ir uz WIN, vai ne? Nē? Nu, tad pievienojam arī uz spēles beigām esošu nelielu devu militāra Sci-Fi un nostalģisku referenci uz RoboCop. Nu jau labāk, vai ne? ( Redneck! )

Te nedaudz pamuldēju par filmām, kuras satur sevī ko vairāk par popkornam piemērotu Holivudas ražojuma izklaidi vakaram, kad negribas domāt. Šajās filmās ir viss nepieciešamais, lai skatītājam izraisītu pastiprinātu smadzeņu aktivitāti un pat jaunu šūnu veidošanos tajās, pie reizes uzrunājot zemapziņas un dvēseles līmeņos. Ierakstā minu arī vairākas filmas, kuras esmu šeit laika gaitā recenzējis. Tātad, pie reizes tas ir arī sava veida radošās darbības apkopojums:
http://www.revolution.lv/viewtopic.php?f=51&t=1467&p=11635#p11635

Kas notiek, kad Teh ultimate sadists satiek tādas pat kvalitātes Teh mazohistu? Ichi The Killer jums sniegs atbildi, neatstājot vienaldzīgu un nepadarot garlaicīgu ne sekundi!
Miike ir režisors, kurš, manuprāt, pat sviestmaizes pagatavošanu spētu parādīt tik vardarbīgi, estētiski un psiholoģiski sirreāli... Tā, ka apskrietos dūša pat rūdītam gore piekritējam, taču redzētais skaistums neļautu novērsties ne mirkli! Bet vardarbību un tās radītas šausmas viņš parāda tā, ka terminoloģijas komisijai jāliek kopā galvas, lai radītu jaunu terminu, kas filmā rādīto adekvāti atspoguļotu. Mīļi!
Domā, ka esi redzējis vardarbīgi šausminošu, tajā pat laikā saturisku filmu?Varbūt paprasi šo jautājumu Miike filmogrāfijai? Taču var jau būt, ka esi (Sin City, piemēram), bet ko par to saka, piemēram, Ichi?! Redzi, viņš raud un iet pie tā, kurš smaida līdz ausīm!

Lai gan augstāk minētais ir tīra patiesība, kuru paspilgtina garšīga vardarbības hiperbolizācija un nāve, kura liek smaidīt un sist plaukstiņas kā bērnam - filma nepaķēra tik ļoti kā Audition un Imprint. Vardarbība virs vardarbības reizēm mēdz būt tāda, pie kuras pierod jau pirmajā minūtē. Tā arī bija pavisam nedaudz šajā gadījumā - prieks skatīties, taču kaut kā pietrūkst, lai arī tēli kā allaž Miike filmās ir labi nostrādāti. Šķiet, ka nedaudz gaidīju to citu divu šeit minēto filmu glanci. Vēl jāpiezīmē arī, ka šajā filmā esošie sirreālisma elementi bija ļoti viegli sagremojami, tie nestāv blakus tādam viņa darbam kā Gozu. Bet nav godīgi tā salīdzināt, jo Gozu sekoja pēc šīs filmas. Taču vienu salīdzinājumu gan var uzskatīt par godīgu - iekš Audition un Imprint esošā vardarbība ir krāšņāka un mīļāka tā iemesla dēļ, ka tā kontrastē ar pārējo filmas būtību. Kontrasts izceļ lietas, padara tās redzamas. Beigu galā, visu laiku skatoties uz melnu, tas pēc laika šķitīs mazāk melns esam, bet pieliec blakus baltu un uzreiz cita lieta (lai gan atvainojos - varbūt nav īsti korekti salīdzināt, jo šī filma ir psiholoģiski gaļīgs trilleris, bet tās divas - uz Horror tendētas)! Līdzīgi ir šeit. ( ... tālāk ... )

Lai nebūtu topiku plūdi, savu verbālo nesaturēšanu par tēmu (kā allaž) "kino" un "videospēles", ietērpšu kombikorm formātā: seko apraksti par tādiem lieliskiem kino darbiem kā A Tale Of Two Sisters; Takashi Miike filmām Gozu, Audition, Imprint un Box (kura atrodama iekš DVD "Three Extremes"), kā arī par idiotiski tizlām filmām [REC] un Dark Asylum; visbeidzot par neatkārtojami lieliski estētisko filmu The Cell un labu Survival Horror žanra videospēli Condemned: Criminal Origins.


( Gokudô kyôfu dai-gekijô: Gozu (2003, Miike Takashi); 8/10 )

( [REC] (2007); 1/10 )

( The Cell (2000, Tarsem Singh); 9/10 )

( Imprint (2006, Miike Takashi); 8/10 )

( Three... Extremes (2004; Fruit Chan, Takashi Miike, Chan-wook Park); 7/10 )

( Dark Asylum (2001); 3/10 )

( Ôdishon (Audition, 1999, Miike Takashi); 8/10 )

( Janghwa, Hongryeon (A Tale Of Two Sisters, 2003, Ji-woon Kim); 8/10 )

( Condemned: Criminal Origins (PC; 2006); 7/10 )
 

Tīkams un domas pilns Sci-fi gabals, kuru sarakstījis William Gibson, balstoties uz savu darbu, nedaudz apcērpot to; kuru filmas formātā ar kameru palīdzību pārtulkojis režisors Robert Longo. Koncepts īsumā: tehnoloģiju nākotne un humanitāra kiberesība pasaulē, kurā galveno lomu atveido Keanu Reeves, kas ar savu personību pagātnē aiznes daļiņu Matrix kvalitāšu.
Kopš paša skatīšanās sākuma mani pārņēma izteikta astoņdesmito/deviņdesmito gadu sajūta, lai gan nebiju skatījies filmas datumu un neesmu pazīstams ar literātu - to panāca šīm dekādēm raksturīgais nākotnes atainojums filmā: tumša nākotne dekadences varā, kur kontroli ar tehnoloģiju palīdzību pārņem globālas korporācijas ar savtīgiem nolūkiem, pret kurām cīnās pagrīdes organizācijas kiberpanku veidolā (LoTek). Citiem vārdiem - stilistika, kura man ir tuva tīri savas estētikas dēļ, kura iemiesota arī tādās pērlēs kā The Terminator, RoboCop un Total Recall. Salīdzinu ar minētajām filmām ne gluži tāpat vien - visas tās vieno viens pamatkauls: cilvēks sagrautā un tumšā tehnoloģiju nākotnē, cīņā par esību, kā arī šajās kulta filmās vairāk vai mazāk figurē panki. Šajā filmā - cīņa ar eksistenci, kuras atslēga burtiski lejupielādēta protagonista galvā un aizņem daudz vairāk kapacitātes, nekā smadzenes ilgstoši spēj uzturēt, kas rada filmas ātrumu - izdzīvošanas un cilvēces esības tiesību sprints Vs Yakuza un globālo korporāciju garie instrumenti. Un bez interesantā filmas stāsta (kaut vai pati doma par smadzeņu kapacitāti ir interesanta), kuru dekorē deviņdesmito un B kino lieliskā atmosfēra un estētika, tīkams ir arī skaņas celiņš (izdevās pat atpazīt KMFDM, lai gan esmu šos klausījies tikai reizes 4-5, iekš Mortal Kombat filmas OST vai Spawn filmas OST - īsti neatminos, bet šķiet, ka tomēr MK) un pats astoņdesmito/deviņdesmito gadu atmosfēras pilnais kibarpancīgais humānisma Vs tehnoloģiju settings kā tāds. Un kas ir pats labākais šajā stāstā: labā filma nopērkama lielveikalos 59 santīmu iepakojumā.
Lieliska filma ar astoņdesmito/deviņdesmito gadu nepārspējāmo estētiku un labu - tiešām tīkamu stāstu.

Johnny Mnemonic: [swipes a pile of circuit boards and components off the desk and says to no one in particular] I need a Sino-logic 16.
Jane: [runs around the computer warehouse finding everything he calls for]
Johnny Mnemonic: Sogo 7 Data Gloves, a GPL stealth module, one Burdine intelligent translator... Thompson iPhone.

/10

To viņš teica būtnei ar vārdu Ariel. Bet labāk to būtu teicis Legacy Of Kain komandai, kura to varētu būt ņēmusi vērā, jo tā vien šķiet, ka laiks ir bijis tieši tas, kas ir pietrūcis šīs spēles radīšanas laikā. Proti – bez dažām konceptuālajām izmaiņām (statiska, sliktas darbības kamera, Raziel un Kain kontrole; samazināta grūtības pakāpe gan Action, gan Puzzle žanru izpratnē, u.c.) ir novērojams kas tāds, kas Soul Reaver 1. un 2. daļā netika novērots, proti – kukaiņi un nepilnības: - neizskaidrojami sliktais kameras darbs – pie velna, līdz šim bija viss labi, kamdēļ tagad tik ļoti akcentēta statiskā kamera kā Survival Horror žanrā? S-H žanrā tā iederas, definējot kinematogrāfisko un baiļu estētiku, bet tam, manuprāt, nav īsti vietas tik dinamiskā spēlē kā šī, ja vien šāds kameras darbs nav novests līdz pilnībai, kas šeit nav darīts. Audio problēmas – daudzās vietās dažām darbībām uz ilgāku laiku pazūd skaņa, piemēram, dvēseļu uzsūkšana bez ierastās un gaidītās skaņas. Dažviet arī mūzika aizdomīgi nav.
Taču ne viss ir slikti, protams. Tīkams aspekts ir abu protagonistu kontrole, kas nozīmē to, ka spēle darīs Legacy Of Kain sērijai ierasto darbiņu – izcilā manierē stāstīs intelektuālu, metaforām pilnu, episku stāstu par vampīriem, dēmoniem, dažādām to rasēm, cilvēkiem, laiku, likteņiem un nākotni, kas arī sasodīti labi, kā allaž, šai sērijai padodas. Līdz ar to, itin viegli varam pievērt acis uz slikto kameras darbību un salīdzinoši retajām tehniskajām problēmām, un ar prieku un patiesu baudu skatīties lieliskās kinematogrāfiskās ainas, analizēt un smadzeņot par stāstu un tā daudzajām līnijām, kuras savieno iepriekšējās daļās definētos punktus, atkost un baudīt metaforas, kā arī priecāties par Legacy Of Kain raksturīgo un absolūti lielisko pasauļu dizainu, konceptu un to, ar kādu perfekciju ir radīts stāsts un vides. Interesanti, bet pēc spēles palika neliela riebīguma piegarša. Manuprāt, tieši šo problēmu dēļ, kurām pievienojas grūtības pakāpes samazināšana: ( ... tālāk ... )

Režisors Kaige Chen ir radījis tiešām aizkustinošas un saviļņojošas, poētiskas kinematogrāfiskās estētikas pilnu Action/Drama/Adventure/Fantasy žanru kokteiļ-filmu, kura ar austrumu cīņu mākslu veiklību un sirreālismu manipulē ar tādām tēmām kā Senās Ķīnas impērija, goda kodekss, mīlestība un tās adresāti, nodevība, kā arī ar estētiku vizuālā teicēja lomā.
Viena no tām filmām, kura kinematogrāfiski patīkami pārkāpj gandrīz jebkādus skatītājam ierastos laika un telpas fizikālos raksturlielumus, ar šiem pārkāpumiem radot vizuāli spēcīgu mākslu - ja vien skatītāja gaumei šāda aziātu pieeja Action žanram ir pa prātam -, kurā vējā plandošas krāšņas augstmaņu un dieviešu drānas mijas ar mežoņu augumu sedzošajām drānām, neatkārtojamu un aziātisku dabas atveidojumu (daudz skaisti skaisto krītošo Sakura (ķirsis) lapiņu, piemēram, kā arī daudz visnotaļ abstraktu un sirreālu dabas skatu) lidojošu un pārdabiskā ātrumā skrienošu cilvēku ķermeņiem, kuri apveltīti ar neticamu (kas arī filmai piešķir vismaz vēl vienu +punktu), bet skaistu veiklību un goda kodeksu. Ja vajag salīdzināt, tad tīri mazās salīdzinājumbibliotēkas dēļ droši varam salīdzināt šo filmu ar House Of A Flying Daggers, kaut vai vērtējot tīri iz estētikas un nosprausto fizikas likumu ložas. Ja tā varētu teikt, tad es teiktu, ka filma ir estētisks horeogrāfijas (nē, neviens tur nedejo, bet prātā nenāk labāks termins), austrumu cīņu un vizuālās mākslas apvienojums ar vienkāršu, bet aizkustinošu un dzīvības pilnu stāstu par dzīves pamatvērtībām, kurš ļoti spēcīgi iedarbojas uz sajūtu pasauli tieši caur vizuāli sirreālo krāšņumu. Wu ji – viens no skaistākajiem režisora fantāziju lidojumiem, kuru papildina lielisks aktieru darbs - piemēram: Hiroyuki Sanada (Tasogare Seibei, Ringu, The Last Samurai; bet arī pārējie aktieri savu darbiņu dara krāšņi).( ... tālāk ... )