Diapozitīvs

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )
 

Cilvēkam, kas šauj ar filmu (atļaušos viņu sevi nosaukt par fotogrāfu), laiks tik tiešām rit lēnāk. Filma mums sniedz spoguli vai portālu ar skatu relatīvi nesenā pagātnē. Brīdis, kad no laboratorijas saņem svaigi attīstītu filmiņu, kurā pirms mēneša vai pat diviem kaut ko fotografēji - tas ir visnotaļ lēts ceļošanas veids laikā! Cilvēkiem, kas ar to nodarbojušies, noteikti nav sveša sajūta, pirmo reizi uzlūkojot fotofilmu: "Kas, pie velna, ir tas?", "Kas to fočēja?!?!?". Šie "jaunatklājumi" visspēcīgāk darbojas caur diafilmu, jo tas ir uzlūkojams bez jebkādām grūtībām - gatava, izcili detāla un piesātināta bildīte uz plēves, kuru var aplūkot caur palielināmo stikliņu, speciālo skatīkli vai arī cauru to pašu 50mm objektīvu. Un tad, kad pēc daudzu dienu un nedēļu gaidīšanas beidzot tiek saņemti darba rezultāti, kurus pēc tam aplūko uz lielā ekrāna ar diaprojektora palīdzību - atveras kosmosa dzemde, kas tevi aizspiež atpakaļ uz tiem notikumiem: dabiska lieluma (vai lielāki) subjekti, krāsas un "jaunatklāšana" - smagi sper pa neko nenojautošās digitālās ēras pautiem.

Jā, beigu galā tas ir gan romantiski, gan kaitinoši. Piemērams, ir grūti piedalīties konkursos "īsā" darbu iesniegšanas laika dēļ, kurš vienkārši panesas garām, kamēr man tam veltītās bildes dzīvo aiztītā kadrā. Neies taču kaut kāda konkursa dēļ fiksi piešaut filmu ar kaut kādām huiņām, lai tikai paspētu... Bet nu, tieši šo un daudzu citu iemeslu dēļ man ļoti tuva ir 35mm filmas fotogrāfija. Ļoti bieži, spiežot slēdža pogu, iedomājos čūkstošo skaņu, kura mikrolīmenī rodas, fotoniem mijiedarbojoties ar uz filmiņas plēvi uzklāto emulsiju. Skaņu, kuru jūs pazīstat no vecajām filmām, kad fotogrāfi ar lielā formāta kamerām ~1900. gados taisīja portretus un ģimenes foto. Pēkšņs magnija uzliesmojums, dzirksteles pa gaisu un... Jā, tieši tā skaņa - šīs zibspudzes skaņa ^^

Tad nu, jā, atzīstu, dzīvoju es citā laika zonā: ~GMT-720. Tāpēc piedodiet man manu kavēšanos, hahaha
 

Vairs jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie šim priekšmetam līdzīga priekšmeta un beidzot varēšu daudz pieklājīgākā formātā saskenēt savus 35mm filmas foto darbus. Sakrājušās ir kādas, hmm, 10 neskenētas filmas. Būs, ko atrādīt. Cerams, ka mēneša laikā : )

Sapirku vēl Vivitar 28mm f/2.8 platleņķi un Vivitar 80-200mm f/4 zūmu + vēl nāk pie manis platleņķa blende un 2x telekrāna pagarinātājs. Tā ka foto notiek. Un tad jau netā varēšu iebakstīt ^^

Un jā, visiem urbex piekopējiem rekomendējams ir šis forums, kas orientēts uz UE foto, un tā respektīvā G+ lapa. Forši konkursi un laba aktivitāte no bradātājiem iz visas pasaules. Žēl tikai, ka vairums aizraujas ar smagu laišanu caur dirsu (žopēšana). Bet tā - absolūts āsomness.
 

Aizvakar(?) man pateica vienu lietu, kas pēc īsas aizdomāšanās šķiet visnotaļ patiesībai atbilstoša vai vismaz konstatē daļu no lietu kārtības. Proti, pirms kāda nu jau laba laiciņa kāds cienījams indivīds pavēstija, ka par lētākām naudiņām var pie viņa dabūt kvalitatīvu mantu. Fotofilmiņu – diapozitīvo. Un, tā kā pēdējā laikā šauju ar E6 filmiņām (dia), paņēmu no viņa četras uz pēcmaksu. Vienu uzreiz iemetu iekš Olympus OM-1 SLR ar Zuiko 50mm f/1.8 objektīvu, otru iekš ФЕД-5с tālmēra ar Индустар-61Л/Д 50mm f/2.8. Nepierasta izšķērdība – vairākas filmiņas nu ir pieejamas brīvai lietošanai.

Salīdzinoši ātri OM-1 apēda vienu filmiņu. Devos to nest attīstīt un iemetu iekšā nākamo. Pafočēju arī ar Fedu mazliet, taču OM-1 ērtumu iekš manuālo SLR pasaules nezinu, kas var pārspēt. Lūk, pēc kāda laiciņa saņēmu filmiņu un aizvakar ieliku iekš PSRS laidiena diapozitīvu rāmīšiem. Sarāmētos saliku iekš PSRS Hi-end ar pulti vadāmā diaprojektora kārtridža un sākām skatīties. (Ne)skaidras kļuva dažas lietas:
- Pie velna, kādas huiņas esmu fotografējis un kāpēc?
- Kas ar ekspozīciju? Puse no bildēm ir nepietiekami eksponētas!
- Kur ir interesantas fotogrāfijas? To šeit ir ļoti maz.

Pirmā skatīšanās sesija atstāja ne visai labu aromātu dvēselē par paveikto. Kas ir pietrūcis? Kāpēc ir tik daudz brāķu? Esmu pārāk kritisks pret sevi? Bet tas taču labi. Jāatsijā huiņas no vērtībām.

Te nu var citēt manas dārgās teikto: „Tev nevar dot filmiņas pa lēto!”. ( AOYACAIHYFD )
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Ik pa laikam pieķeru sevi, uzdodam šo jautājumu sev. Nē, muļķības – to jautājumu man uzdod kādā konkrētā apveidā, subjektā, tēlā vai personībā/individualitātē netērptais laiks. Tas nepārspējamais mobilais kravas pacēlājs, kas spējīgs visas Zemes izgudrojumus pārorganizēt, kraujot no viena gadsimta otrā, konsolidējot noderīgo, atmetot lieko, darot to relatīvi milzīgā ātrumā. Pēdējais šo jautājumu man uzdeva ar pozitīvu vērtību mērāmais spams, proti, saņemta elektroniskā vēstulīte par to, ka iekš Dirty Deal 14. novembrī tiek rīkots runātīgs pasākums ar nosaukumu „Lēnā fotogrāfija: konstruējot laiku ar analogām tehnoloģijām digitālā laikmetā”.
Jā, paldies, Tev, tēmas nosaukum, jautājums uztverts, mēģināšu atbildēt. ( 4lpp pārsprieduma )