Sūrreālisms - Kāpēc filma?

Ķēdīte, kas noved līdz atbildei uz jautājumu: "Kāpēc fočēju ar filmiņu?"

1) Pāris gadus fočēju ar Nokia 6630. Urbex v2.00 sākumi;
2) Līdz kaut kādam zināmam laikam fočēju ar Samsung digiziepi;
3) Bezdarbs, naudas nav. Ziepis nomira. Atrodu mājās FED-2;
4) Porcelāna fabrikā atrodu tonnu dipu mētājamies;
5) Radio patvertnē atrodu tonnu CA mācību diafilmu mētājamies;
6) Sāku domāt, ka vajadzētu atrasto materiālu projicēt kārtīgi. Atrādīt.
6) ss.lv atrodu i slaidu, i diafilmu projektorus. Padomju Hi-End;
6) Nohabāriju 1,75m ekrānu, dabūju uz majām;
7) Labi projektori ar labu optiku ir. A diafilmiņas vēl diez ražo?
8) Obanā, ražo gan. Un BFS ir nopērkamas!
9) Škirstu www.luminous-landscape.com un naktīs vaļāju FED-2 pa rokām;
10) Pēc kādām 4 naktīm kārtīgās fočenes teorija apgūta;
11) Ielādēju filmiņu un sāku arī praksi audzēt. Esmu Federasts;
12) Dabūju OM-1, fočēju ar lielu prieku. PSRS manta = no fričiem nemākulīgi gopīts paleolīts;
13) Iegādājos filmu skeneri. Iegādājos ekrānu. Pārējais jau ir vēsture.

Attiecīgi - visu skaisto sniedz filma. Tas izveidojies vēsturiski. Un man kā izteiktam hobijistam (ar bildi nopelnījis esmu 0Ls) galīgi nav nekāda attaisnojuma pēc digi stiept negribīgu, darba apskādētu roku.

Tā vietā ir eleganti diapozitīvu pasākumi ar dzīvu bildi. Interesantāk i man, i apmeklētājiem - skatamies uz graudu un neierobežotu krāsu skaitu, nevis uz pikseli un sRGB attēla devēju ar ierobežotu krāsu skaitu. Ja ne labāk, tad vismaz nu jau unikāli, ar mainīgu raksturu (kas izriet no dažādo filmu rakstura), jo slaidšovi ir mirstoša mākslas forma.