Sūrreālisms

Aizvakar(?) man pateica vienu lietu, kas pēc īsas aizdomāšanās šķiet visnotaļ patiesībai atbilstoša vai vismaz konstatē daļu no lietu kārtības. Proti, pirms kāda nu jau laba laiciņa kāds cienījams indivīds pavēstija, ka par lētākām naudiņām var pie viņa dabūt kvalitatīvu mantu. Fotofilmiņu – diapozitīvo. Un, tā kā pēdējā laikā šauju ar E6 filmiņām (dia), paņēmu no viņa četras uz pēcmaksu. Vienu uzreiz iemetu iekš Olympus OM-1 SLR ar Zuiko 50mm f/1.8 objektīvu, otru iekš ФЕД-5с tālmēra ar Индустар-61Л/Д 50mm f/2.8. Nepierasta izšķērdība – vairākas filmiņas nu ir pieejamas brīvai lietošanai.

Salīdzinoši ātri OM-1 apēda vienu filmiņu. Devos to nest attīstīt un iemetu iekšā nākamo. Pafočēju arī ar Fedu mazliet, taču OM-1 ērtumu iekš manuālo SLR pasaules nezinu, kas var pārspēt. Lūk, pēc kāda laiciņa saņēmu filmiņu un aizvakar ieliku iekš PSRS laidiena diapozitīvu rāmīšiem. Sarāmētos saliku iekš PSRS Hi-end ar pulti vadāmā diaprojektora kārtridža un sākām skatīties. (Ne)skaidras kļuva dažas lietas:
- Pie velna, kādas huiņas esmu fotografējis un kāpēc?
- Kas ar ekspozīciju? Puse no bildēm ir nepietiekami eksponētas!
- Kur ir interesantas fotogrāfijas? To šeit ir ļoti maz.

Pirmā skatīšanās sesija atstāja ne visai labu aromātu dvēselē par paveikto. Kas ir pietrūcis? Kāpēc ir tik daudz brāķu? Esmu pārāk kritisks pret sevi? Bet tas taču labi. Jāatsijā huiņas no vērtībām.

Te nu var citēt manas dārgās teikto: „Tev nevar dot filmiņas pa lēto!”. ( AOYACAIHYFD )
 

Smalki skan. Nu, vismaz mazliet. Vispār jau no apmācībām un mērķtiecīgas stundas pastaigas no tā, gribēju ielīst pasnaust mazliet.... Taču vakar vienā no Mūkusalas biznesa centra ēkām uztaisīju solgājienu. Apsargāta teritorija, gaiša diena, pusdienlaiks - ~50min. Kamera, statīvs un gaisma ir somā. Ēku cenzē piestutēti materiāli – figņas visādas, brīvi kustināmas ar roku. Tad nu nocēlu vienas durvis nost no loga un min. laikā biju iekšā. Iegāju citā laiktelpā? Meh, nē. Objekts nav tik iespaidīgs – ne plašuma, ne āsomnesa ziņā. Skats visnotaļ ierasts – uz grīdas draza, iekārtu nav, instalāciju nav, durvju nav, logu nav. Ir tikai tukšums. Veroties mērķtiecīgi apkārt, tukšums atduras pret baltām figņām, kas stratēģiski izvietotas pie sienām. Kustību sensori!
Skats augstāk – vadu nav?! Kā, nav? Sienās tos taču neurbs! Tātad, bezvadnieki! He, tādi maz eksistē? Tad jau šiem bačenes varbūt sausas? Pakustinu roku, lampiņa nedeg. Turpinu virzīties sensoram tuvāk, nedeg. Nē, nu, jā, labi, šis nestrādā. Butaforija, iespējams. Vai arī kluss un vareni smirdīgs – bez gaismas signāla. Attālinos no sensora un dodos uz citu kāpņu galu. Johaidī, tur arī viens. Lampiņa nespīd. Vēl viens aklais sensors? ( Zeiss ražotne )
 

Ik pa laikam pieķeru sevi, uzdodam šo jautājumu sev. Nē, muļķības – to jautājumu man uzdod kādā konkrētā apveidā, subjektā, tēlā vai personībā/individualitātē netērptais laiks. Tas nepārspējamais mobilais kravas pacēlājs, kas spējīgs visas Zemes izgudrojumus pārorganizēt, kraujot no viena gadsimta otrā, konsolidējot noderīgo, atmetot lieko, darot to relatīvi milzīgā ātrumā. Pēdējais šo jautājumu man uzdeva ar pozitīvu vērtību mērāmais spams, proti, saņemta elektroniskā vēstulīte par to, ka iekš Dirty Deal 14. novembrī tiek rīkots runātīgs pasākums ar nosaukumu „Lēnā fotogrāfija: konstruējot laiku ar analogām tehnoloģijām digitālā laikmetā”.
Jā, paldies, Tev, tēmas nosaukum, jautājums uztverts, mēģināšu atbildēt. ( 4lpp pārsprieduma )

Fočēju, fočēju – tā mierīgi fočēju diafilmiņas iekš Olympus OM-1 kameras. Sasodīti ērts analogais instruments ar 50mm 1.8 stiklu, kurš tik skaisti zīmē i asumu, i bokeh! Viena filmiņa pēc otras gluži nē, bet kādas 20 gan jau ir izfočētas. Gan melnbaltās, gan krāsainās, gan diapozitīvās. Un tieši ar diapozitīvajām esmu aizrāvies visvairāk. Beigu galā kaut kā ir jālieto mājās uzstādītais ekrāns un diaprojektori. Un tad pie vienas diafilmas beigām „fak” un filmas uzvilcējs vairs nelec atpakaļ. Pļukš un iepūt.
Jaucu vaļā.

Atjaucu un priecādamies priecājos par japāņu inženieriju. Zobrati un atsperes nepajuka uz visām pusēm kā atjaucot, teiksim, Zenit. Bet viss skaisti organizēts iekš blokiem, kuri eleganti sadalās un ir saliekami atpakaļ visnotaļ bez pūlēm. Lūk. Izrādījās, ka pārplīsusi atspere. Mēģināju labot. Sanāca. Nē, nesanāca. Sanāca tagad? Nē, nesanāca. Nu i nah, dzēru tālāk vermutu un liku mierā.
Pēc kādas nedēļas iedeva man uz kredīta 4(!) diapozitīvās filmiņas. Un uzreiz kameru taisīt ķēros. Sanāca? Nope. Sanāca tagad? Jap!

Smalka manta, kuras pieregulēšana vien ir vesela trial and error zinātne. Taču šķiet, ka izdevās. Ne perfekti, taču viss darbojas.
Lai dzīvo atomcilvēciņi!!!

Pašam gan kārs sieķis tek OM-3 virzienā. Vai vismaz OM-2 ^^

http://disfigurator.deviantart.com/gallery/

Turpmāk jāpieturas būs pie striktas diapozitīvu diētas.

Beigu galā neaprakstāmi intīma ir tā sajūta, kad tu publiskā vai ne tik lētā vietā veic netiklas darbības (uz ceļiem, guļus, pastiepies vai pietupies) ar OM-1 kameras slēdzi, liekot aizkariņiem slīdēt sānu kustībā, sinhroni kairinot diafragmas caurumiņu, motivējot to savilkties un tad atlaisties, noķerot 35 milimetrus tās dzīves burvības, kuru īsti pat nevar apjaust. Vēl.
Dažreiz pat nākas apjukt par to, kas tad ir tīkamāk - likt aparāta miesiņai tīkami klaudzēt (pareizā [kā filmās] skaņa ir tad, kad slēdzis uzstādīts uz 1/60) vai pirmo reizi uzlūkot perforētajā filmiņā fiksētās nerātnības. Visbiežāk jau šī pirmā uzlūkošana notiek tūdaļ aiz Baltijas Foto Servisa durvīm. Vai arī mājās, ja prāts pēkšņi nesās uz mazohismu. Līdz šai uzlūkošanai atliek vien domāt par to, vai tāds un tāds fotofiksējums, kas ir neglābjami fiksēts ķīmisko elementu izkārtojumā, būs sanācis tāds, kāds tas tika iecerēts fotografējot. ( Sen nebij' rakstīts )
 

Kā jau Andrejsalas administrācija nekavējas ziņot, top tur mums Civilās aizsardzības (CA) muzejs. 1. marts bija arī internacionālā CA diena. Tai par godu pazemē esošā (zemē iedziļinātā) Civilās aizsardzības aizsargbūvē (patvertnē) Andrejsalā rīkojam diafilmu un diapozitīvu pasākumu.

Autentiska CA aizsargbūve (kuras arhitektūra tā vien stāsta par LPSR laiku haltūru), autentiskas ekspozīcijas un autentiski diapozitīvi tiks rādīti ar autentisku PSRS Hi-end tehniku. Tādu kā šo diafilmu projektoru. Diapozitīvu saturs: pilsētvide un (Urban Exploration jeb UE). Diafilmu saturs: pilsētvide un CA.

Pasākuma ideja ir DIAlietas un stāsti par un ap CA un UE. Neesmu diži labs runātājs, tamdēļ stāstījuma formā rādīšu šīs DIAlietas iz savas personiskās kolekcijas. To skaitā paša fotografētos (ar 1972. gada Japānas ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un Fujifilm/Agfa diapozitīvajām filmām). Atmosfēru papildināšu ar Dark Ambient/Industrial žanru mūziku.


Ja kāds nepaspēj uz savākšanās punktu, patvertne atrodas šeit.
 

Biju še pabijis 2009. gada 8. aprīlī – objekts, kurā ~izdomāju, ka pieturēšos pie vienas strikti subjektīvi tīkamas UE izpratnes – fotogrāfijas. Dāma iedeva fotoaparātu un knipsēju lietas.
Tagad ir 2011. gada 29. janvāris un pirms nedēļas – divām pabiju otru reizi. Par to pateicība sargam, kurš ielaida. Un ne tikai ielaida – uzveda augšā un, kad bijā apstaigājuši lielo ražošanas korpusu, kurš bija pamanījies arī tikt „apgraizīts” (savienojums ar katlu māju noslaucīts no zemes virsas), vīrietis izraka ~20m garu taciņu līdz katlu mājai un tās grandiozajai Steinmüller tvaika krāsnij (trīsstāvu māja augstumā), kas padomju laikos pielāgota gāzei. Pastāstīja arī par to. Patīkami pavadīts laiks un lūk – arī bildes, kuras tapa ar 1979. gada ražojuma Olympus OM-1 spoguļkameru un tajā iebaroto diapozitīvu Agfa CT Precisa 100 filmiņu. Jāpiezīmē gan, ka analogajā formātā ir vēl ~+3 bildes no objekta – digitalizēt tās bija pagalam kroplīgi. Tā, ka šīs un citas bildes (uz šo brīdi 135 pašfotografēti diapozitīvi + 145 ne manas izcelsmes diapozitīvi) var noskatīties pie manis – uz lielā ekrāna pie sienas.

Slaidšovs šeit.
Slaidšovs no pirmā bradājuma objektā šeit.

P.S. Augstāk redzamā bilde ir stereobilde (citiem vārdiem: sena 3D tehnika). To var apskatīt ar Cross-eye tehniku.
Instrukcijas šeit.
 

Ar analogās fotogrāfijas biedru bijām ieplānojuši iepirkt filmiņas un fotografēt lietas ar vecajām analogajām spoguļkamerām. Vēlāk nospriedām, ka laba un savāda vieta varētu būt augsta vieta. Attāla vieta. Tāda kā šī. Vēl pa vidu šīm idejām es biju izdomājis, ka salūts varētu būt pietiekami banāla lieta, lai pusi no filmiņas atļautos ne tikai ekspozīcijas eksperimentiem, bet arī paprovēt šo filmiņu dot uz Xpro attīstīšanu jeb cross-processing, jeb C-41 (krāsu negatīvs) filmiņu dot attīstīt iekš E-6 procesa (krāsu diapozitīvs). Ņēmām un izmantojām sabiedriskā transporta dāsno sarkano gaismiņu iekš e-talona nolasītājiem un pēc kāda laiciņa jau satikām vēl vienu personu pie objekta. Aizlavījāmies līdz augstajai sienai. Nakts. Svētki. Cilvēki izklaidējas arī mājās. Vasaras siltuma dēļ divstāvu koka mājai, kas ir 5m no mums interesējošā piekļuves punkta, ir vaļā logi. Kāda sieviete uz 30 sēž ar muguru pret logu. Puķaina apģērba augšdaļa, mati zirgastē. Sēž ar kafijas tasi rokā, šķietami bauda ienākošās rudens vēsmas un pirms aptuveni divām stundām lijušā lietus aromātu. Iespējams, ka sarunājas par dzīvi ar kādu man neredzamo, kas varētu būt dislocēts virtuves galda otrā pusē. Tas, ka viņa ir tik tuvu vaļējam logam, nozīmē to, ka ir īpaši jāpiekopj stealth metodes. Uzlīdām uz jumta un pašvērtējums dod 5/10 par demonstrēto stealth. It kā nostrādāja (nepamanīja), taču radītais troksnis derēja būt arī mazāks. ( fire! )