Sūrreālisms

Bradāšana - šai nodarbei teju katru nedēļu var izgudrot jaunu definīciju. Šīsnedēļas varētu būt tāda: „Bradāšana: hobijs, kura reālo darbību (dabā) aktivitāšu izpausmes bradātāju nereti sliecas novest likuma sētas otrajā pusē.” Beigu galā tas pat lukturim ir skaidrs, ka šķērsot nožogotu teritoriju nav īsti pastaiga parkā. Līdz ar to manuprāt loģiska ir mana pozīcija par šī hobija reklamēšanas absurdumu. Tas noteikti ir viens no iemesliem, kādēļ konkrēta pilsētvides pētniecības biedrība savās PR aktivitātēs, manuprāt, nodara vairāk kaitējuma, nekā labuma. Kāpēc? Jo, ja kāds nišas hobijs tiek celts preses saulītē, tas sliecas radīt rezonansi dažādos sabiedrības slāņos. Ja kāds jautājums tiek plaši sabiedrībā aktualizēts - beigu galā tas nonāk arī līdz atbildīgajām personām (īpašnieki, apsardze), kas sacelto potenciālo ažiotāžu viennozīmīgi traktēs kā drošības pasākumu stiprināšanu (ar lielgabalu pa zvirbuļiem, lai izolētu unikālu gadījumu), šādi apgrūtinot pilsētvides pētnieka aktivitātes dabā. Un arguments, ka popularizēšana veicina atpazīstamību, kas savukārt veicina legālas ielaišanas potenciāla augšanu, dabā vienkārši nedarbojas. Apsargam ir dots uzdevums sargāt, nelaist nevienu pašu - par to apsargs atbild ar savu darbu, vārdu un arī mantu. Teritorijās parasti notiek saimnieciska darbība, tāpēc arī teritoriju īpašnieki, rēķinoties ar zemes nomnieku/kantoru īpašnieku konfidencialitātes tiesībām, atsakās laist iekšā. Beigu galā, ja arī kādu ielaiž pamestajos korpusos, atbildība par tur notiekošo īpašumu un apmeklētāju dzīvībām gulstas uz viņu pleciem, par spīti dokumentam, ar kuru bradātājs noraksta visu atbildību par savu rīcību uz sevi. Nevēlas cilvēki šādu atbildības nastu sev uz kakla, tāpēc arī nelaiž iekšā avārijas stāvoklī esošās ēkās. Un nekāda atpazīstamība tur neko nemainīs.

Taču pirms neilga laika sazinājās ar mani Latvijas Radio pārstāvis ar vēlmi uztaisīt sižetu 39. kabinetam. Tad nu nācās apsvērt augstākminētās lietas, izvērtējot potenciālo labumu un sliktumu, kas gūstams no šāda sižeta. Prātā virkne jautājumu un apcerējumu: no vienas puses tas ir hobija īss izklāsts, no otras - arī to var skatīt kā reklamējošu darbību? Un vispār - kāpēc vispār šāda uz naža asmens balansējoša hobija atpazīstamība būtu jāveicina, ja tā dabā reāli neatvieglo bradāšanas aktivitātes? Atbildība no īpašnieku/atbildīgo personu pleciem maģiskā kārtā nenokrīt tikai tāpēc, ka tu sevi pasludini par pilsētvides pētniecības aktīvistu. Bet, ja tautai uzskatāmā veidā parāda, ka eksistē indivīdu kopa, kura mērķtiecīgi lien pamestos objektos - manuprāt, tā uzreiz ķersies pie naglām, āmuriem un perimetru sensoriem. Nav taču nepiederošām personām ko tur darīt, ne tā? Cik gan reižu nav nācies apsargiem skaidrot kas ir urbex un ko gribam tajā sasodītajā pamestajā ēkā. Dažreiz panākumi ir, bet pamatā nav. Kur beigu galā šis sižets nonāks? Kādam mērķim tas tiek gatavots? Lai nu kā, dodos mazliet papētīt to 39. kabinetā notiekošo. ( Radiobradājums )
 

"Es neprotu rakstīt, tāpēc es velku īsus svārkus". Tā par sevi izsakās 10 gadus rakstošā Kaķe. Es, savukārt, nemaz i nerakstu dzeju. Vienīgi varbūt manus rakstīšanas centienus var pie kaut kāda prozas nostūra pieķeksēt, lai gan man šķiet, ka, lai darbu nosauktu par prozu, tajā jābūt daudz vairāk izgudrotā, izfantazētā, turklāt jābūt augstai, plūstošai kvalitātei. Subjektīvi. Tas, ko es rakstu, ir vairāk kā dokumentāls kino. Atstāsti ar dažiem izpušķojumiem, ko, manuprāt, ir grēks nosaukt par prozu. Pārāk augsts tituls, ko nepiešķir vienkāršam ierindniekam.

Lai nu kā Metaphor in Action (MIA) ietvaros no 20. līdz 27. jūlijam mums radās iespēja abiem apciemot veco, labo Lielbritāniju jeb UKiju, kā to neformāli dēvēju. Papildus stimuls: EU solās apmaksāt 70% no ceļošanas izdevumiem un 100% uzturēšanās izmaksas! Tā kā rakstīšana mums nav sveša un valodas ar ir zināmas, nolēmām izmantot šo vienreizējo iespēju un drīz jau tika pieteikts atvaļinājums un kabatā uzradās Lufthansa biļetes uz Londonu caur Frankfurti! Pārsēšanās lidojums, par ko biju priecīgs - beigu galā iespējas 8h paelpot vēl kādas citas pilsētas gaisu. Lidots nebija ui, ku sen! Reiz bērnībā, PSRS teritorijā. Tas arī viss. Bet tagad - apzināts vecums un patstāvīga rīcība. Lidojums bija tas, ko gaidīju varbūt pat vairāk par pašu Londonu un Frankfurti!

Rīga
Diena sākas agri - ap diviem naktī/rītā, ja pareizi atceros. Izlidošana 04:35, šķiet. Pacelšanās - aiz loga liels ātrums un mazā RIX lidosta attālinās, paliek mazāka. Biju gaidījis ko iespaidīgāku - ko tādu, ko vairums noteikti dēvētu par diskomfortu. Bet te - viss mierīgi. Lēzena pacelšanās un ķermenim tikai neliels izbrīns par augstuma un spiediena svārstībām salonā. Biļetes bija lētas, bet serviss - uzteicams! Lidojuma laikā salonā uzradās silta ēdiena smaržas un drīz tikām pie karstmaizītēm un dzēriena pēc izvēles: vīns, alus, dažādas sulas, ūdens, tēja un kafija. Turklāt par cenu, kas jau iekļauta biļetē, t.i., par velti! Lufthansa - WIN.

Frankfurte - turp ( ... )
 

Lai paātrinātu ~24h brauciena otro daļu, izdomāju, ka jāuzraksta par ceļojuma uz Horvātiju ietvaros notikušajiem bradājumiem. Jā, starp citu, viena no TEH ULTIMATE šāda stāsta pieraksta reizēm bija toreiz, restorānā Sēnīte! Bet nu, šoreiz neesmu objektā uz vietas un neslēpjos no apsargiem, bet gan sēžu mašīnā, Elga guļ ar galvu klēpī un man rokās šmārtfōns – rakstu pamata kodolu šim aprakstam, ko pēcāk apsmadzeņošu pie PC. Jābrauc vēl ~700km līdz Rīgai.

Paņēmu atvaļinājumu uz nedēļu, lai aizbrauktu uz Horvātiju - laikā no 28. aprīļa līdz 6. maijam. Jau tad, kad plānojām ceļojumu, cerēju pie tā pieķert Željava Aerodrom kaut vai apostīšanu, kas atrodams Horvātijas pierobežas zonā ar Bosniju un Hercegovinu. Tā kā brauciens plānots ar savas dāmas ģimeni, bija skaidrs, ka objektam veltītas tiks vien maksimums stunda, divas, jo ierobežotais laiks jāvelta tūrismam-vulgaris un ilgāk par stundu-divām neviens mašīnā negribēs gaidīt. Tātad, nekāds trūisms nesanāks. Pētot objekta info netā, uzzinu, ka tolaik augstākās slepenības objekts KLEK aizņem 9x4 kilometrus – tagad aptuveni puse no bāzes atrodas Horvātijas, bet otra – Bosnijas un Hercegovinas teritorijā (sadalītas 90. sākumā/vidū), līdz ar to, šodien to apmeklējot, ir liela iespējamība papļāpāt ar bruņotām militārpersonām, kas potenciāli varētu būt robežu apgaitā. CR pagaidām vēl nav nav EU valsts – daļa iedzīvotāju aktīvi protestē, ielās ir daudz ar krāsu pūstu uzrakstu pret EU, kā arī dažs plakāts. Ja kādam neinteresē detaļas par objekta infrastruktūru un inventāru, var droši izlaist slīprakstā izcelto un lasīt tālāk bradājuma/ceļojuma informāciju un iespaidus.
( ~4km pazemes tuneļu!!! )
 

Cilvēkam, kas šauj ar filmu (atļaušos viņu sevi nosaukt par fotogrāfu), laiks tik tiešām rit lēnāk. Filma mums sniedz spoguli vai portālu ar skatu relatīvi nesenā pagātnē. Brīdis, kad no laboratorijas saņem svaigi attīstītu filmiņu, kurā pirms mēneša vai pat diviem kaut ko fotografēji - tas ir visnotaļ lēts ceļošanas veids laikā! Cilvēkiem, kas ar to nodarbojušies, noteikti nav sveša sajūta, pirmo reizi uzlūkojot fotofilmu: "Kas, pie velna, ir tas?", "Kas to fočēja?!?!?". Šie "jaunatklājumi" visspēcīgāk darbojas caur diafilmu, jo tas ir uzlūkojams bez jebkādām grūtībām - gatava, izcili detāla un piesātināta bildīte uz plēves, kuru var aplūkot caur palielināmo stikliņu, speciālo skatīkli vai arī cauru to pašu 50mm objektīvu. Un tad, kad pēc daudzu dienu un nedēļu gaidīšanas beidzot tiek saņemti darba rezultāti, kurus pēc tam aplūko uz lielā ekrāna ar diaprojektora palīdzību - atveras kosmosa dzemde, kas tevi aizspiež atpakaļ uz tiem notikumiem: dabiska lieluma (vai lielāki) subjekti, krāsas un "jaunatklāšana" - smagi sper pa neko nenojautošās digitālās ēras pautiem.

Jā, beigu galā tas ir gan romantiski, gan kaitinoši. Piemērams, ir grūti piedalīties konkursos "īsā" darbu iesniegšanas laika dēļ, kurš vienkārši panesas garām, kamēr man tam veltītās bildes dzīvo aiztītā kadrā. Neies taču kaut kāda konkursa dēļ fiksi piešaut filmu ar kaut kādām huiņām, lai tikai paspētu... Bet nu, tieši šo un daudzu citu iemeslu dēļ man ļoti tuva ir 35mm filmas fotogrāfija. Ļoti bieži, spiežot slēdža pogu, iedomājos čūkstošo skaņu, kura mikrolīmenī rodas, fotoniem mijiedarbojoties ar uz filmiņas plēvi uzklāto emulsiju. Skaņu, kuru jūs pazīstat no vecajām filmām, kad fotogrāfi ar lielā formāta kamerām ~1900. gados taisīja portretus un ģimenes foto. Pēkšņs magnija uzliesmojums, dzirksteles pa gaisu un... Jā, tieši tā skaņa - šīs zibspudzes skaņa ^^

Tad nu, jā, atzīstu, dzīvoju es citā laika zonā: ~GMT-720. Tāpēc piedodiet man manu kavēšanos, hahaha
 

Vairs jau nevaru sagaidīt, kad beidzot tikšu pie šim priekšmetam līdzīga priekšmeta un beidzot varēšu daudz pieklājīgākā formātā saskenēt savus 35mm filmas foto darbus. Sakrājušās ir kādas, hmm, 10 neskenētas filmas. Būs, ko atrādīt. Cerams, ka mēneša laikā : )

Sapirku vēl Vivitar 28mm f/2.8 platleņķi un Vivitar 80-200mm f/4 zūmu + vēl nāk pie manis platleņķa blende un 2x telekrāna pagarinātājs. Tā ka foto notiek. Un tad jau netā varēšu iebakstīt ^^

Un jā, visiem urbex piekopējiem rekomendējams ir šis forums, kas orientēts uz UE foto, un tā respektīvā G+ lapa. Forši konkursi un laba aktivitāte no bradātājiem iz visas pasaules. Žēl tikai, ka vairums aizraujas ar smagu laišanu caur dirsu (žopēšana). Bet tā - absolūts āsomness.