Sūrreālisms - Metaphor in action, Londona 2012

"Es neprotu rakstīt, tāpēc es velku īsus svārkus". Tā par sevi izsakās 10 gadus rakstošā Kaķe. Es, savukārt, nemaz i nerakstu dzeju. Vienīgi varbūt manus rakstīšanas centienus var pie kaut kāda prozas nostūra pieķeksēt, lai gan man šķiet, ka, lai darbu nosauktu par prozu, tajā jābūt daudz vairāk izgudrotā, izfantazētā, turklāt jābūt augstai, plūstošai kvalitātei. Subjektīvi. Tas, ko es rakstu, ir vairāk kā dokumentāls kino. Atstāsti ar dažiem izpušķojumiem, ko, manuprāt, ir grēks nosaukt par prozu. Pārāk augsts tituls, ko nepiešķir vienkāršam ierindniekam.

Lai nu kā Metaphor in Action (MIA) ietvaros no 20. līdz 27. jūlijam mums radās iespēja abiem apciemot veco, labo Lielbritāniju jeb UKiju, kā to neformāli dēvēju. Papildus stimuls: EU solās apmaksāt 70% no ceļošanas izdevumiem un 100% uzturēšanās izmaksas! Tā kā rakstīšana mums nav sveša un valodas ar ir zināmas, nolēmām izmantot šo vienreizējo iespēju un drīz jau tika pieteikts atvaļinājums un kabatā uzradās Lufthansa biļetes uz Londonu caur Frankfurti! Pārsēšanās lidojums, par ko biju priecīgs - beigu galā iespējas 8h paelpot vēl kādas citas pilsētas gaisu. Lidots nebija ui, ku sen! Reiz bērnībā, PSRS teritorijā. Tas arī viss. Bet tagad - apzināts vecums un patstāvīga rīcība. Lidojums bija tas, ko gaidīju varbūt pat vairāk par pašu Londonu un Frankfurti!

Rīga
Diena sākas agri - ap diviem naktī/rītā, ja pareizi atceros. Izlidošana 04:35, šķiet. Pacelšanās - aiz loga liels ātrums un mazā RIX lidosta attālinās, paliek mazāka. Biju gaidījis ko iespaidīgāku - ko tādu, ko vairums noteikti dēvētu par diskomfortu. Bet te - viss mierīgi. Lēzena pacelšanās un ķermenim tikai neliels izbrīns par augstuma un spiediena svārstībām salonā. Biļetes bija lētas, bet serviss - uzteicams! Lidojuma laikā salonā uzradās silta ēdiena smaržas un drīz tikām pie karstmaizītēm un dzēriena pēc izvēles: vīns, alus, dažādas sulas, ūdens, tēja un kafija. Turklāt par cenu, kas jau iekļauta biļetē, t.i., par velti! Lufthansa - WIN.

Frankfurte - turp
Skats aiz loga - milzīga pilsēta un drīz mājiņas sāk iegūt augstumu un "palielinās to izšķirtspēja" - tās izaug, mums piezemējoties. Cik Rīgas te saietu? Kādas 10? Līdz nākamajam reisam 8 stundas. Protams, ka jāiet pavazāties! To arī darījām - iekāpām vilcienā/metro un stacijā paņēmām tūristu bukletus un mazliet pastaigājāmies pa tūristu taciņu. Taciņa ved cauri tūristu centriem un viens no tiem - tirgus, kur kāda no ielām pārbāzta ar dažādām uzkodu bodītēm, kurās uz vietas taisa ēdienu. Viss sākot no 5EUR. Dārgi, nospriedām, un devāmies prom staigāt tālāk, uzņemot dažas bildes un arī uzbraucot 200m augstajā augstceltnē ar skatu platformu. Lejā kārtējais RTG somu skeneris - sāku uztraukties par fotofilmu sabojāšanu un jautāju, vai varētu neskenēt filmiņas. Atteica. Skats no augšas visai iespaidīgs un ļoti vējains! Lejā - ēdiena cenas nesamazinās un ir pārāk augstas latvieša maciņam. Tomēr iegājām kādā aziātu restorānā uzēst - samaksājām šķiet, ka 20 EUR par smieklīgi mazām porcijām un diviem aliem. Vismaz kaut kas bija vēderā! Pēc pastaigas un uzēšanas devāmies atpakaļ, orientējoties pēc kartes. Nonācām atpakaļ tajā pašā ēdinu ielā un, ieraugot steiku ar frī par 5EUR, smiedamies atskārtām, ka tas ir baigi lēti un ņēmām divas porcijas ciet. Un bija ļoti garšīgi patiesībā! Ēšanas komforts - vecais, labais stāvgaldiņš. Otrā galā izrādījās amerikāņi no Teksasas. Vīrietis ģērbies visnotaļ stereotipiski - ar kovboju cepuri un bēšīgā kreklā. Ne visi stereotipi ir slikti - tas to vēlreiz apliecināja. Beigu galā - stereotipi rodas uz novērojumu pamata un tos par negatīviem padara tautas tendence lietas vispārināt un nedomāt individuāli, bet baroties no kolektīvās apziņas/izpratnes par lietām un to kārtību.
Pēc stāvēšanas kādā kioskā nopirkām dažus vācu aliņus. Skatoties apkārt, secinājām, ka Vācijā nav liegums atrasties publiskās vietās ar atvērtu alkohola pudeli. Prātīga valsts! Beigu galā problēma ir ne jau pati alkohola lietošana uz ielām, bet gan tā lietošanas kultūra, kas ir ļoti zema lielā sabiedrības daļā. Tā man, piemēram, ir mazliet skumji, ka Latvijā ir aizliegts baudīt pilnmēnesi kādā no Rīgas parkiem, malkojot ar mīļoti glāzi sarkanvīna. Par apstākļus romantizējošo glāzi sarkanvīna man uzliks bargu naudas sodu. Skumji, ka arī mūsu likumdevējs vispārina lietas un reducē visu līdz vienkāršam, visaptverošam liegumam, nefiltrējot un nedomājot sīkāk. Lai nu kā, alus ir rociņās un nolēmām, ka āsomi tos būtu baudīt zemākajā metro līmenī, ko arī darījām. Turpat bija ieeja uz pazemi, kuru izmantojām. Ar eskalatoru un kāpņu starpniecību sasniedzām zemāko stāvu un jā, tas noteikti bija lieliski. Aina uzreiz atgādina kadrus no Jacob's Ladder. Pasmējāmies arī par balodi, kas te pazemē bija iemaldījies. Prātā, protams, ka skan Jumprava dziesmas, kurās minēts metro. Starp citu, iebraucot Frankfurtes milzīgajā dzelzceļa stacijā, mantas nolikām slēdzamos skapīšos un uz cita ceļa pamanījām ātrvilcienu. Nopūtāmies, ka kruti būtu ar tādu braukt atpakaļ uz lidostu. Un, zinat ko, bija krutāk, nekā iedomājāmies - brauca gan lēni (post-PSRS standartiem - ļoti ātri - uz kādiem 100km/h) - kā parastie vilcieni, bet cik maigi un pienaini! Kā pa sviestu, mhm.
Drīz jau atkal lidostā un šeit man ļāva izņemt no somas diafilmas un veikt individuālo apskati. Pačakarējās gar filmām ar uztriepju ņēmēju, kuru ievietoja analizatoros, kas noteikti meklēja narkotiku un bīstamo vielu pēdas. Tās tur, protams, nebija un ļāva mums turpināt ceļu milzīgajā lidostā.

Gatvika
Ierodamies Gatvikas lidostā. No tās 29.8 jūdzes jeb 47.95 km līdz Londonai. Izpīpējam ar kuru kouču mums jābrauc. Gaidot autobusu pētījām apkārt notiekošo - vandās dažādu rasu un kultūru pārstāvji. Arī kāds afrikānis uzsvārcī. Interesanti. Kā filmās. Paņemam kolu, kas palīdz novilcināt laiku. Piebrauc autobuss, sākas jautrība. Kaķe brīdina, ka mūsu koferis ir smags (uz 35kg):
- It is really heavy!

[Šoferis skaistā britu angļu valodā (negribētu es to saukt par vienkāršu akcentu, jo, manuprāt, tam vārdam ir negatīva pieskaņa un to lieto, salīdzinot UK eng ar US eng), skatoties uz Elgu]
- Then it's probably all your stuff!
- No, I don't like girly stuff. It's his stuff, apgalvo Elga, norādot uz mani.
- No! It's OUR stuff, piebilstu, vērojot kā šoferis tuvojas mūsu izslavētajai bagāžai.

[Šoferis ceļ koferi iekšā, izbrīnīts]
- what do you have there? A family member?
- lollollolloll

Jokus plēst šis turpināja arī salonā. Teica, ka tagad viņš uzlikšot baigi labo CD atskaņot un tiem, kas to jau bija dzirdējuši, nāksies samierināties un klausīties vēlreiz. No skaļruņiem atskan sieviešu balsī ietērptas autobusa lietošanas instrukcijas, kurā viens no galvenajiem punktiem - jāpiesprādzējas! Vēl pēc tam izskanēja dažādi gaumīgi joki, kurus diemžēl neatceros. Ā, viens bija par to, ka droši var gulēt, jo visapkārt būs tikai garlaicīgi lauki un koki, ka mēs te neredzēšot ne ārpuszemes izcelsmes dzīvības formas, nedz ievērojamus apskates objektus. Par pēdējo gan varētu pastrīdēties, jo pati Londonas apbūve vien izrādījās gards apskates objekts manām acīm.

Londona
Apmācies. Esam šeit dienu pirms dienas, kad mums oficiāli jābūt. Līdz ar to esmu sarunājis, ka nakti pavadīsim pie drauga. Satiekam Bērziņu un ietestējam arī Londonas divstāvīgos autobusus. Augšā gan nekāpām - smagi koferi jāstaipa. Viņa apartamentos pacienājām Kasparu ar latviešu aliņu un devāmies čučēt - beigu galā šī bija bijusi ļoti gara diena, kas laika zonu dēļ mērāma kādās 26-28 stundās. Fanej.
Nākamā diena ir pasākuma sākšanās diena. Nu jau tikai divatā ar autobusu tēmējam uz Russel Square pieturu. Trāpam un nu atliek atrast hosteli, kas nebija nemaz tik viegls darbiņš kā varētu šķist. GPS lock neizdodas normāli sadabūt, kā arī ēkas numurs nav mums zināms. Zināms ir tikai hosteļa nosaukums, kurš uz ielas netiek afišēts. Cik nu precīzi iespējams, uzticamies HTC un Google Maps un pārējo precizējam pie ārkārtīgi laipnas, britu inglišā runājošas melnādainās satiksmes inspektores, kura piegāja pie diviem jauniešiem prasīt kas un kā. Puiši bija nerunīgi un izskatījās nobijušies. Inspektore pieveda viņus pie mums un, kad uzprasīju viņiem kur ir hostelis, šie uzreiz ieguva runasspējas un pateica, ka esam pareizi, norādot uz metrus 20 tālāk esošajām, ar paklāju noklātajām kāpnēm. Tajā pat brīdī arī Elga iznāca no ēkas un teica, ka pareizi esam. Ar inspektori pēc tam ierēcām, ka šie droši vien viņu bija noturējuši par policisti un bija sabijušies, tāpēc izlikās neprotam angļu valodu, hehe. Pateicāmies par palīdzību un devāmies iekšā.

Hostel
Nu, nav tik traki kā šausmu filmā ar šādu nosaukumu, bet nekā priecīga arī nav. Apstiprinās manas bažas par to, ka iebāzīs 16-vietīgā numuriņā. Jap. The Horror begins. Puišu istabiņa pretim kāpnēm, dāmu nedaudz nostāk. Istabiņas mazas, uz 20 kvadrātmetriem, garenas. Tajās ir 4 rindas ar trīsstāvīgām (!) dzelzs gultām. Pie sienas maza izlietne ar stulbajiem diviem spiežamajiem krāniem kā pie pisuāriem (viens ķipa karstais, otrs ķipa aukstais, bet pa abiem tecēja silta/karsta strūkla). Virs izlietnes spogulītis. Puišu izstabā aiznaglots kamīns un logus līdz galam atvērt nevar - metāla caurules barjera, kas šķērso visu logu garumu - var vien pavērt ventilācijai. Aiz logiem maziņš balkoniņš. Noškrobējos, ka nav līdzi skrūvgriežņi. Nahrenizētu barjeru un tusētu uz balkona. Apstākļi uzreiz atgādina neskaitāmo sanatoriju istabiņu sadzīvi. Ne gluži tās tīkamākās atmiņas. Bet nu, ko dod, tas jāņem. Elgai gan šoks pamatīgs. Viņa izdomā, ka nāks gulēt pie manis un, ja godīgi, biju un esmu priecīgs, ka tā, xexex. Ja neņem vērā guļamistabu apstākli, pārējais šķiet ok. Lejā ir "Common area" ar daudz galdiem, soliem un biljarda galdu. Pie sienām karājās LCD TV, kuros kaut ko rāda. Ir arī dzērienu un našķu automāts. Cenas neiepriecina nu nemaz. Hostelī deva arī Wi-Fi stundu par brīvu, bet, kā laika gaitā izrādījās, nets vairāk nebija, nekā bija. Līdz ar to nācās palietot dārgā mobilā netu, kas krietni uzaudzēja T2 rēķinu :/
Ar laiku savācās Metaphor in Action dalībnieki un atbilstoši programmai, tika klāti galdi - dalībniekiem bija udevums kaut ko atvest no savas valsts kā reprezentatīvo materiālu: gan ēdamas, gan dvēselei ēdamas lietas. Mēs uz galda likām konfektes Saldus Gotiņa; Rīgas maisījuma skārdeni; dažādas Laimas šokolādes un pats galvenais - Rīgas Melno balzamu. Iepazīstinājām sevi rindas kārtībā un pastāstījām leģendu par Melno Balzamu un Katrīnu Lielo. Un nezinu, kas nostrādāja - leģenda vai tas, ka balzams ir ar medicīniskām īpašībām, vai arī tā garšas īpašības, bet balzams aizgāja uz urrā, par ko man, diezgan lielam šī dzēriena cienītājam, liels prieks. Pašiem ļoti garšoja bulgāru desiņas, itāļu uz vietas pagatavotā pasta un siers un polietes atnestā variācija par Putna pienu.

Hostel: Part II
The true Horror begins!
Tas sākās otrajā dienā, kad šausmu stāsti par dušas telpām sāka šķist tā samērojami, lai iegūtu kāroto higiēnas sniegto atvieglojumu. Dušas atrodas dziļi pagrabā un, lai līdz tām nokļūtu, jāseko vai nu norāžu labirintam, vai jādodas cauri Common area un mazliet virtuvei, tad pa stāvām kāpnēm lejā un tad jau esam klāt. Aiz durvīm skats: plaša telpa, slēdzama skapīšu rinda un pretim izlietnes ar spoguļiem. Tiktāl viss ļoti ok. Ja gribi skapīti - maksā tā iri un dabū keycard. Fuck them, mantas nolieku turpat uz soliņa, izģērbjos un dodos kolektīvajā dušu telpā ar kabīnītēm, kas norobežojas ar flīzētām sienām un aizkariņiem. Tiktāl arī ļoti normāli. Bet TAD mani pārņem šausmas: ūdens no caurulēm ekstraktējams tikai ar vienas nolādētas pisuārpogas palīdzību, kas atslēdz jebkādas temperatūras regulēšanas iespējas. Nospiežu pogu, kas ūdens pasniegšanu turklāt vēl ierobežo laikā, un virsū gāžas karsta ūdens masa. Ibio! Neciešu karstu ūdeni un te nu viņš ir kā vienīgā nomazgāšanās iespēja. Es nezinu, ko es būtu darījis, ja man līdzi nebūtu apenes mazgāšanai - ar tām es varēju kaut nedaudz atvairīt karstā ūdens uzbrukumu, lol. Neatceros kad vēl tik ātri būtu es izlīdis no dušas... Stulbais britu jaucējkrānu analfabētisms - izlietnes ar diviem krāniem un dušas tikai ar karsto ūdeni - to hell with it! Tā bija pirmā un pēdējā reize, kad apmeklēju šo šaušalīgo telpu. Notikuma emocionālā ilustrācija šeit

Londona, Elgin Close Resource center
08:15. Tiekas visi hosteļa foajē un dodamies uz centrālo apmācību vietu. Lai līdz tai nokļūtu, jāmēro pagarš ceļš, kas sastāv no 5min pastaigas līdz metro, iekāpšana Picadilly line service kādā no vilcieniem, braukšana līdz Knightsbrige stacijai, iznākšana virszemē, 2min pastaiga līdz nākamajai stacijai. Iekāpšana citā vilcienā, pieturas nobraukšana līdz Hammersmith, nokāpšana līdz zemes līmenim un 20min pastaiga vai 2 pieturas ar autobusu un 5min pastaiga līdz Elgin Close resursu centram. Centrs izrādījās orientēts uz vecu cilvēku aprūpi... Te tad arī viss notika.
Sasēžas visi aplī un runājās par dažādām lietām. No sākuma bija totāls WTF - no piektdienas līdz pirmdienai izrādījās, ka būs stāstīšana par Youth in Action būtību un mēģinājumi izstrādāt savus projektus. Šo daļu vadīja ekstravertā un harizmātiskā Margeaux Bet nu, tas izrādījās tīri patīkams darbs - daudz patīkamāks grupu darbs par kolektīvajām izklaidēm jeb "energizer", kas izpaužas kā atpūtinošas un enerģizējošas kolektīvās rotaļas. Piemēram, visi sastājas aplī, viens pastāsta darāmo un tad visi dara pakaļ. Paldies, bez tā es noteikti nevarētu dzīvot. Un atkal jau - neskaties dāvinātam kamielim mutē, hehe. Tātad, no piektdienas līdz pirmdienai bija sadalīšanās grupās un ideju ģenerēšana nākamajiem potenciālajiem šāda tipa pasākumiem, kurus lielā mērā finansētu EU. No pirmdienas līdz ceturtdienai gan bija solītā dzeja un proza. Šo daļu vadīja sociālā Ariadna Petri. Abu vadītāju nodarbības parasti beidzās ap septiņiem-astoņiem vakarā. Visa kursa ietvaros apmeklējām muzejus, mākslas galeriju un mazliet pilsētu pa vakariem, ja nogurums vēl negalināja nost. Te nu nonākam līdz pēdējam visa pasākuma trūkumam. Atgādinājumam uzskaitīšu: hostelis un tā dušas, grupu enerdžaizeri + par maz brīvā laika Londonas kultūrvides baudīšanai. Ja būtu viena diena bijusi totāls free roam, būtu ideāli.
Ciešāks kontakts mums izvērtās ar bulgāriem Боян Стоянов un Konstantina Kalaydjieva. Vienojošie elementi: PSRS un protams, ka alus! Kopā tad arī vakaros sirojām alus veikalus un parku Oksfordā : )

Oksforda
Diena Oksfordā. No sākuma gids kā caureja caurskrien vecajam pilsētas centram, pastāstot mazliet par koledžām un kur tika filmēts Harry Potter un pēc tam bija salīdzinoši brīva režīma pastaiga uz savu galvu. Beidzot. Ja vien nebūtu +29 grādi! Iedomājieties - UK un +29, saulains, bez mākoņiem!!! Visu nedēļu no piektdienas līdz ceturtdienai bija šāds skaidrs laiks, kas palika UKīgs tikai tad, kad braucām prom, kad aiz mūsu muguras ziņoja tuvojošos lietus mākoņus. Lūk, Oksforda. Patīkama sena aura un kāda koledža, kuras iekšpagalma taciņa izklāta no kapu pieminekļiem. Fotogēniska pilsēta - uzkāpām baznīcas tornī pafočēt. Padzērām eilu kādā krodziņā, kas bija apveltīts ar gaisa kondicionēšanu un bija kā paradīze ziemeļniekam. Un vēlāk iegriezāmies arī The Eagle And Child pabā, kas pieder St. John's koledžai. Še regulāri no mucām iedvesmu savulaik smēlušies J. R. R. Tolkien un C. S. Lewis. Vieta ar vēsturi. Gan paba, gan pilsētas līmenī. Dienas beigās devāmies atpakaļ uz Londonu ar rezervētu busiņu. Šoreiz sēdējām otrā stāva pašā priekšā. Nē, šis divstāvīgais autobuss nav tas pats sarkanais.

Atpakaļ Londonā
Pēdējā dienā bija gājiens skatīties Olimpisko lāpu un sertifikātu dalīšana neoficiālā gaisotnē. Vispār jau viss pasākums jeb kurss tika ieturēts neoficiālā gaisotnē ar dažiem ierobežojumiem, par ko prieks. Pašās beigās tikai dalīta atmaksa 70% apmērā no ceļa izdevumiem. Atklājās, ka ES negrib maksāt par Londonā notriekto ceļa naudu, kas mums bija uz 80Ls :/ Dabūjām tikai par lidmašīnu. Arī nav slikti, bet nu - solīt vienu un darīt citu ES pasākuma mērogā - fuj, fuj, fuj.

Atpakaļ Rīgā
Nu, ko tur daudz - pilots garlaicīgi (pārāk mierīgi, lēzeni, prātīgi) atlidoja un piezemējās naktī mūsu mazajā, mīļajā lidostiņā. Tur mūs sagaidīja un aizveda uz mājām, kur beidzot iegāju normālā, vēsā dušā un padzēros latviešu aliņu! Svētlaime


Vai man patika, vai pasākums šķita veiksmīgs un vērtīgs? Jā! Vai es pats gribētu taisīt līdzīgu pasākumu? Nu, mūsu idejas līdzorganizators es gribētu būt. Bet ne grupas vadītājs. Sociālas saskarsmes darbs lai tiek tiem, kuriem patīk tirināties enerdžaizeros. Vai es gribētu vēlreiz piedalīties līdzīgā pasākumā? Jā, noteikti :)

Vēl mazliet bilžu: slaidšovā un facebook grupas lapā