Diapozitīvs

Beidzot jaunajā dzīvesvietā piekarināju 2m plato projekcijas ekrānu - diapozitīvu sezona ir atklāta!
Izskatās tik sasodīti labi - skatos šobrīd pašus pirmos dipus - pirms gadiem 15 tapuši vietās, kuru vairs nav. Redzami cilvēki, ar kuriem draudzības vairs nav. Redzami cilvēki, kuru vairs nav. Zelta bildes.

Vinila ekrāns rāda milzīgus augstas kvalitātes diapozitīvus. Skan Lustmord plate Beyond un dzīvei šobrīd nav itin nekādas vainas - sevišķi ar pāris skrūvēm galvā.

"Hops pāri sētiņai un cibric, cibric telpiņās!"

Mazliet pāri četriem naktī.
Tu pamosties un pusmiega stāvoklī atkārtoti pieķer pilsētu nakts aizsegā monumentāli izklaidējot sevi. Trīc miesa, vaid zeme un vibrē faktiski viss tā, ka zobs uz zoba neturas. Neērta situācija*

Bet tu neesi dusmīgs.
Ieelpotās iemīlēšanās daļiņas atmosfērā mainījušas apziņas stāvokli un apgalvo: lieliska iespēja turpināt frišināt mazliet nobružāto, novārtā atstāto ķermeni! Daždesmit presītes un atspiedienus no grīdas, marš! "Gulēsi pēc tam!" Pārliecinoši, neierasti grūti iebilst.

Pavisam neslikti ir ļauties šīs narkotikas iedarbībai un vērot kā tā pamodina dvēseli, izmaina domāšanu, uztveri un impulsu apstrādi. Uzlabo pašsajūtu un dzīves kvalitāti kopumā. Turklāt ievērojami ilgdarbīgi, ja salīdzinām ar citiem apreibināšanās līdzekļiem.
Reibuma stāvoklī izlaužas doma: varbūt aiz tiem logiem viss nemaz nav tik tumši, depresīvi, slikti, ka čista neesmu viens savos neceļos?

Pirmajā stāvā iegārdzas puķu veikala ledusskapja kompresors.

_______
*Vibrējošie ceļaruļļi, vīriem atkalnakt sūri lejot kārtējo asfalta kārtu.

Vienkārši - gribētos vairāk redzēt ko šādu, kas notiek pārsvarā ne tik pielaizītās vietās, kurās atstāts kaut kas, kur piesiet aci un garu - arī Medemciemā, piemēram.

Un pabūt Radiotehnikas Eho un arī Anehoiskajās telpās bija lieliska dzīves pieredzīte. Abas bija telpas nu jau nojauktajā Radiotehnikas Audio inženieru korpusā (jo Depo vajag stāvvietu un krapitālismam eksistē tikai komercinterese), un tādu pasaulē nav diži daudz. Sākot jau ar to, ka abu telpu durvis bija motorizētas un uz savus 3m garām sliedēm - faktiski sienu fragmenti, kas ieslīd savā nišā, akustiski noslēdzot telpas. Vienu, lai atbalsi nogalinātu, bet otru - lai ļautu tam savvaļā līksmi skriet. Un abas tika lietotas uz vietas saražotās audiotehnikas testiem/mērījumiem - frekvenču līknes, korpusa izraisītās rezonanses/kropļojumi, projekcijas un tamlīdzīgi.

Telpā bez atbalss tika pavadītas kopumā vairākas stundas vairāku dienu ietvaros, bet eho kambaris nešķita tik interesants - vizuāli tā ir prosta flīžota telpa... Līdz brīdim, kamēr neieradāmies tajā kā cilvēki uz viena viļņa, lai uz vietas uzimprovizētu akustisku Ritual Dark Ambient/Industrial ar rīkles dziedājumiem un metāla krēsla perkusiju ar sūrkori stūros. Eksistē ieraksti, par kuriem pat nav jākrindžo :o



Vēl par vietu Flikrā

Linkot uz citiem resursiem nav smuki, saprotu. Un tomēr - manuprāt, nesmukāk varētu būt arī prosta kopīpasta.
Tāpēc labāk linkošu uz savām bildēm no attiecīgā sešstundu brauciena 16. gadā. Jā, tikai tagad saskenēts un sabakstīts netā. Gadās arī mēnešiem vēlāk... Jo vairāk safočēts, jo vairāk jāskenē pie "zibenīga" kompja, jo mazāk to gribas darīt, tāpēc tiek atlikts un atlikts. Bet nu vairs nē.


Bildes no Černobiļas un Pripetes, ar aprastu - te tā: http://www.post-apo.lv/forums/viewtopic.php?p=23840#p23840

Diapozitīvu vakari, kas tiek rīkoti vairāk vai mazāk privāti (pāris reizes arī publiski), sniedz vienu vai divus ĻOTI vērtīgus devumus man kā cilvēkam ar fotokameru. Laikā, kad fiziski dzirdami kameras klikšķi taisa virtuālas bildītes, kuras tiek ievietotas virtuālās .vietās, saņemot par tām virtuālus laikus no virtuāliem draugiem, kaut kā īpaši novērtēju fizisko formātu. Tas eksistē vēl papildus trijās dimensijās - telpā. Un laikā. Un vēl papildus dimensijā, ja pēkšņi sagribas arī nolaizīt, pataustīt, apčamdīt, paostīt.

Viens no tiem devumiem ir audiences klātesība. Tu uzreiz redzi, sajūti un secini, kuri motīvi kādai publikai aiziet visvairāk. Uzreiz mani, kuras idejas ir sekmīgas, bet kuras vēl, spriežot pēc reakcijas, jāuzlabo. Uzreiz dzirdi, jo no elpošanas un klusuma vien var ļoti daudz spriest par tavu darbu uz lielā ekrāna. Beigu galā - arvien grūtāk, manuprāt, ir panākt nedalītu uzmanību jebkam. Kur nu vēl bilžu aplūkošanai. Un virtuālu laiku vienā tu saņem aizrautas elpas un "WOW!" - dažādās valodās. Itāļu ieskaitot :)

Un tieši pēdējā pasēdēšanā ar Igaunijā mītošiem itāļiem un rumāni (kuri vairāk vai mazāk saistīti ar kino), bija īpaši jāsecina šīs klātesības ieguvums. Ne tikai ir redzams, ka tavu darbu novērtē, komplimentē vai kritizē, bet uz šo dipu pamata rodas kas pavisam cits. Plikas like/dislike būšanas vietā cilvēkiem sāk rasties abstraktas idejas, kuras jau apskata ne tikai vizuālo, bet arī konceptuālo fotogrāfijas pusi - bieži vien trāpot arī tajā vīzijā, kuras dēļ bilde tapusi. Un izsakot daudz citu - tikpat leģitīmu un vērtīgu domu, kas jau ir pavisam cita līmeņa gandarījums.

Un iegūstu ne tikai es - arī skatītājs, jo diapozitīvi (un nepastarpināti - tīra fotogrāfija bez apstrādes, kur milzīgā palielinājuma dēļ, redz katru kļūdu, nepilnību un pilnību), manurpāt, ir zūdoša māksla, jo zūd pats formāts kā tāds. Nemaz nerunājot par līdzdomātāju savākšanos, lai vienkārši aplūkotu fotogrāfiju.

Un kvestiņš paliek tikai viens - uzlabot. Uzlabot tehniku, tehniku, kompozīciju, konceptu, motīvus. Augt analogajā, taustāmajā formātā, kas ik pa laikam atspīd no nolaistā, pēc vinila smaržojošā ekrāna, skanot draugu elpām, Dark Ambient un projektora mehāniskajiem trokšņiem.