Reiz dzīvoja suns vārdā ReksiMiks. Ļoti mīļš un labs suns ar diviem plankumiņiem uz purna, garām, slaidām kājām, nedaudz noļukušām ausīm un vienmēr nedaudz izsalcis. Agrāk, kad ReksiMiks dzīvoja pie Saimnieka, paēst, kaut arī ne sātīgi, viņš dabūja vienmēr. Bet laiks gāja un sagribējās ReksiMiksam pašam sev iztiku pelnīt. Domāts - darīts, un devās viņš uz Vecmīlgrāvi laimi meklēt... Iesākumā gāja labi - ReksiMiks vāca kaulus, drazas un dažādus niekus, un pārdeva tos uzpircējiem, kas itin bieži iegriezās viņu sādžā. Viņš pat kļuva tik turīgs, ka sapulcināja ap sevi citus suņus, kas strādāja viņa vietā par vēdera tiesu. Un tā ReksiMiks dzīvoja cepuri kuldams, līdz uzpircēji neparādījās. Viņi neparādījās arī nākamajā dienā. "Viss būs labi. Pacietieties. Rītdien viss būs kārtībā," viņš mierināja izbadējušos strādniekus.
Pagāja nedēļa, bet uzpircēju kā nebija, tā nebija.Ap ReksiMiksu sāka griezties draudošs, zobus griezošs suņu bars, kurus ReksiMiks centās iebarot ar solījumiem. Vēl pēc pāris dienām ReksiMiks jautāja pārkaitinātajiem klaidoņiem: "Paklau,kur tas ir rakstīts,ka man jums jādod ēst?" Klaidoņi apspriedās un secināja,ka rakstīts tas tiešām neesot.
Tad viņi aizgāja līdz strautam,kur izpucēja zobus un devās atpakaļ pie ReksiMiksa un HAM, HAM, VAŪŪŪ, AIAIĪĪ, HAM, ŪŪŪ, HAM, HAM, HAM...
"Mēs nelasām daiļliteratūru, bet apčakarēt mēs sevi neļausim,"uz atvadām teica klaidoņi.
Pasaka vēl nav galā un tikai laiks rādīs to gardo smējēju,kas priecāsies pēdējais. Bet ko par to domā Tu,manu mazo draudziņ?