Laikam drusku tomēr jātrenējas skriet - šodien apskrēju 12 apļus ap manēžu un biju gandrīz beigta.

Gribētu vēl kādreiz kaut ko tik labi dzīvē izlekt kā šodien.

Dzīvē ir tik daudz iespēju, ka prātam to neaptvert. Un visas, protams, vienlaicīgi. Grūti tikai izlemt un nebaidīties no iznākuma.

Kam nav lemts lekt, tam nav.
Tikai es ar to nesamierinos un laikam nekad arī nedarīšu.

Riebjas, ja cilvēkam abas rokas ir kreisās, un no tā vēl ir jācieš citiem. Bļe, tad nedari to, ko neproti. Vai arī smadzene vienkārši par īsu.

Mana shii briizha top-dzira viennoziimiigi ir 50graadiigais Grants ar Laimoni [labaakaa limpene ever] - nezinu, kaa izdziivoshu, kad Grants beigsies.

Shovakar atdevu 3 mazos zhubrikus. It kaa prieks, bet juutos kaa nodeveeja.

Kad es šovakar saliku visu savu dzīves grafiku uz papīra, es sapratu, ka man nav dzīves.

. Šodien pirmā diena atpakaļ darbā. Grūti, pat ļoti, pēc tik ilgas atpūtas.
. Turcija palīdzēja sākt domāt loģiski un drusku savākties. Tikai skaidra darbības plāna joprojām nav. [Kaut gan prāts ik pa brītiņam tāpat klejo.]
. Mugura joprojām sāp kā traka un spēka pēc tik ilgas dīkdienības arī nav - šodien uz Domas jutos kā pasažieris. Pasadoble bija drusku lādzīgāka, par laimi pat nemēģināja no manis atbrīvoties. Bļā, laikam vajadzēs tomēr nopirkt to apkakli - liekas, ka nav spēka noturēt galvu uz pleciem, sāp.

Ķivere mani šodien, iespējams, izglāba no bēdīgākām sekām. Gribētos jājot apņemties vilkt ķiveri vienmēr, neapdomājot, vajag vai nē [jo tāpat zināms, ka var vajadzēt]. Tagad tikai vajag iegādāt jaunu ķiveri pirms atkal kāpju kādam mugurā [cerams, ka drīz]. Par laimi tiku cauri tikai ar sasitumiem, bet pašsajūta ir vienkārši draņķīga. Ceru, ka līdz otrdienai būs jau labāk, jo ārstēšanos gribu turpināt baseinā Turcijā.

Kur paliek mīlestība, kad beidzās?

Doma ir baigais zvērs. Ne tik daudz dēļ šodienas mačiem [kaut gan arī], vairāk dēļ vakardienas treniņa - tik labi bija bijis, kad pēdējoreiz jāju Kalderonu. Patika vakar, patika šodien. Un vēl - beidzot visi 3 mazie žubriki jau lido.

Šodien ar Domu gandrīz nositos un karstumā nomiru, bet tāpat rīt mēģināsim lekt Kleistos. Nu, nu, nu, redzēs, kā ies. Viņa vai nu nelec vai lec līdz debesīm un netiek lejā.

Trīs žubriki ir izšķīlušies, divas olas vēl ne, bet viena ola ir pazudusi. Var jau būt, ka es nemāku skaitīt olas vai putnus un viss ir kārtībā. Un vēl es esmu pārlaimīga par Domu. Tā ķēve ir riktīgi forša, man viņa patīk gandrīz tikpat ļoti kā Guga. Redzēs tikai, kā mums ies tālāk.

Atkal pārdota. Atkal Somija.

Daimiņš sāk pa druskai mainīt kājas. Bet man sāk rasties kaut kādas dīvainas sajūtas attiecībā pret viņu. It kā jau drīz vedīs prom, bet čujs ir cits.

Biju Inčukalnā ar sirmo klorbiņu, kaut ko pamazām lēkāju ar mazo, resno, žubriki perē, darbā viss kaitina, bet tā jau dzīvē viss pa vecam.

Šodien mazajām klorbiņām [un man] bija ugunskristības. Nu nekas - pirmie mačiņi savās mājās pārdzīvoti bez traumām, ar gandarījumu un prieku. Daimiņš vispār bija zelta zirdziņš - pirmoreiz dzīvē viņa klausīja man, nevis savām bailēm vispirms [Guga gan nē, tikai otrajā reizē jau iemācījās pati maršrutu un kas kur jādara]. Feinā diena.

Mana sirds plīst un asiņo un vēl visu ko citu dara, kad man ir jāklausās Klēvja smilkstēšanā un jāskatās, kā viņa trīc. Bet neko nevaru palīdzēt. Es zināju,ka tas atkārtosies, bet cerēju, ka ne tik drīz. Un tā arī būs turpmāk ik pa laikam, tur neko nevar izmainīt. Es tikai ceru, ka nepienāks diena, kad būs tik slikti, kad man būs jālemj,ko tālāk darīt, pagaidām to dara ārsti.

Šī diena bija tāda, kādām jābūt manām ideālajām svētdienām.