Trīs žubriki ir izšķīlušies, divas olas vēl ne, bet viena ola ir pazudusi. Var jau būt, ka es nemāku skaitīt olas vai putnus un viss ir kārtībā. Un vēl es esmu pārlaimīga par Domu. Tā ķēve ir riktīgi forša, man viņa patīk gandrīz tikpat ļoti kā Guga. Redzēs tikai, kā mums ies tālāk.

Atkal pārdota. Atkal Somija.

Daimiņš sāk pa druskai mainīt kājas. Bet man sāk rasties kaut kādas dīvainas sajūtas attiecībā pret viņu. It kā jau drīz vedīs prom, bet čujs ir cits.

Biju Inčukalnā ar sirmo klorbiņu, kaut ko pamazām lēkāju ar mazo, resno, žubriki perē, darbā viss kaitina, bet tā jau dzīvē viss pa vecam.

Šodien mazajām klorbiņām [un man] bija ugunskristības. Nu nekas - pirmie mačiņi savās mājās pārdzīvoti bez traumām, ar gandarījumu un prieku. Daimiņš vispār bija zelta zirdziņš - pirmoreiz dzīvē viņa klausīja man, nevis savām bailēm vispirms [Guga gan nē, tikai otrajā reizē jau iemācījās pati maršrutu un kas kur jādara]. Feinā diena.

Mana sirds plīst un asiņo un vēl visu ko citu dara, kad man ir jāklausās Klēvja smilkstēšanā un jāskatās, kā viņa trīc. Bet neko nevaru palīdzēt. Es zināju,ka tas atkārtosies, bet cerēju, ka ne tik drīz. Un tā arī būs turpmāk ik pa laikam, tur neko nevar izmainīt. Es tikai ceru, ka nepienāks diena, kad būs tik slikti, kad man būs jālemj,ko tālāk darīt, pagaidām to dara ārsti.

Šī diena bija tāda, kādām jābūt manām ideālajām svētdienām.

Ja citiem abas rokas ir kreisās, tad izrādās, ka mums ar Artu abas rokas ir labās. Labi, ka to arī atzīst šefi, tikai žēl, ka algas paaugstinājums nespīd. Šodien salabojām putekļu sūcēju, kurš bija jau gandrīz sagatavots nešanai uz miskasti.

Nekad neesmu ilgāku laiku jājusi ķēvi. Tad nu beidzot dabūju. Maira viņu sauc par stervu, pretīgo zirģeli un tā [bet labi, ka ne mani, kā tas būtu normāli :)], bet man jau šķiet, ka agrāk vai vēlāk būs labi. Protams, ja viņu neaizvedīs kāds zviedrs pirms būs pienācis posms "labi".

Piektaa diena divvientuliibaa ar gripu. Blje, apnicis, riit buushu vesela.

Šodien, kad Kalderons aizbrauca, man beidzot no UK tika atsūtīti viņam paredzētie iemaukti.

Sold.


Es zinaaju, ka taa buus. Un veel vakar paaragri sapriecaajos un bija pat iluuzijas.
Un tas pats papinjsh, kas pirms gada Chuu aizveda.


Blje.

Pirms pamoshanaas gaaju peldeeties Melluzhos ziemas laikaa, peec tam satinos dvielii un taada plika gaaju uz Kauguru tirgu mekleet, kur var nopirkt desu.

Ideāls rīts, ja neskaita to, ka pēc vakardienas darbadienas pamodos kā uz pohām. Šodien skudriņas skrēja lecot - kaut ko tik ideālu varbūt biju pieredzējusi reizi vai divas mūžā. Tam zirgam ir talants, ja vien pārējo apstākļu sakritības iepriekš un arī turpmāk būtu labvēlīgas... eh, tad tik būtu.

Biju atkal Zviedrijā. Bija laba balle, bet bez tās vēl moka pārdomas par plāna nepieciešamību. Jāsāk perināt.

Patīk dienas, kad var darīt to, kas vislabāk patīk. Visu dienu vizinājos ar mašīnu, daudz jāju un reizē pavadīju laiku ar Kleo.

Šodien savu parasto darbu labprātīgi iemainīju pret flīžu beršanu tualetē kādu 2 h garumā. Bet bija salīdzinoši relaksējoši un patīkami. Pat nesāpēja galva kā katru vakaru.

Ir tik labi pēc kāda gada pārtraukuma izbraukt palekt ārpus mājas (tas nekas, ka uz Kleistiem). Kalderons savu vērtību manās acīs viennozīmīgi pacēla un man pat radās nelielas simpātijas pret viņu. Ir prieciņš.

Interesanta (bet pretīga) notikumu virkne jeb sekas rodas loģiski. Izlēmu braukt pa citu ceļu (nevis kur parasti), puisīši tajā mirklī izdomāja Čipiņu palaist paskriet (protams, priekšā manai mašīnai, jo es taču mīlu suņus), pienāca 13. kilometra stabiņš un Čipiņa vairs nebija, jo viņš izdomāja skriet pēc pīlēm. Bēdas visiem. Rīt braukšu pie apdrošinātājiem, bet gan jau neko nemaksās - varēšu mēnesi strādāt, lai salabotu mašīnu. Un tagad - tiklīdz aizveru acis tā Čipiņš skrien priekšā un es tikai bremzēju bez jebkādas jēgas.

Pēc garām darbadienām brīvdienas var pa īstam izbaudīt. [Bet tas nenozīmē, ka es gribu strādāt tikpat un vēl vairāk.]