Laikam tas bija Selindžera Holdens no "Uz kraujas rudzu laukā", kurš apgalvoja, ka tie, kas filmās vistrakāk raud un šņaukājas, dzīvē ir īsti mūdži un bezsirži. Kaut kā tā tu bija. Tas liek aizdomāties, vai ne?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

jā, es pēdējā laikā bieži filmās apraudos

(Reply to this) (Parent) (Thread)

A es vispār esmu klasisks filmu šņukstētājs. Pie labvēlīgiem apstākļiem varu noraudāt visu seansu no sākuma līdz beigām. Divas filmas, kuras esmu nošņukstējusi pilnībā ir "Džerijs Makgvairs" un "Ceļojošās ciltis" vai kā nu to gabalu sauca. Tā filma par putniem.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nu jau vairs nē, bet bija viens brīdis, kad es pat komēdijās varēju saskatīt skumjo, par ko sagruzīties.
Tagad... tagad biežāk asaras saskrien no tā, ka kaut kas ir pārāk labs, lai spētu tam noticēt arī realitātē

(Reply to this) (Parent)

bet, ja tā padomā, nekad jau skaļi, parasti asaras satek mutē, tāda sāļa pēcgarša

(Reply to this) (Parent)

par šito es arī atcerējos, kad sēdēju dejotājā tumsā un apkārt vesela latviešu šņukstu simfonija

(Reply to this) (Parent)

Vai arī vienkārši sentimentāli (šī vārda sliktā nozīmē) un dzīvē diezgan garlaicīgi cilvēki. Man vismaz ar šo filmu pieraudātāju sugu vairāk gadījies sastapties. Bezsirži parasti neraud. Pat filmas skatoties. Pēc sevis spriežu.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Labi. Piesakos sentimentālajos. Pieņemu, ka dažam labam ar mani varētu būt arī garlaicīgi. Toties paturu tiesības raudāt filmas skatoties.

(Reply to this) (Parent)

es klusiņām

(Reply to this) (Parent)