pareiza doma, tikai, imho, pārāk tendenciozi izteikta. galu galā - vienmēr ir arī cits ceļš, ārpus "realitātes", ārpus "semiotiskās uztveres", kurš reizēm kļūst tik patoloģiski interesants, ka cilvēks ārkārtīgi pārdzīvo, ja nejauši un negribēti izkrīt ārā no ieilgušas depresijas.

(Reply to this) (Thread)

nē, precizēju: tas "interesantais" ir jaunu zīmju/jēgu piešķiršana lietām, kuras, izejot no stāvokļa "a man tāpat viss pohuj, es eju kārties" ir kļuvušas bez-personiskas un tāpēc tām tiek piešķirta personība; labvēlīga, ļaunvēlīga, neizprotama, kaut ko vēstoša. sniegs nav sniegs, sniegs ir vēstījums, un putni, un mūzika, cilvēks vairs netic iepriekšējām zīmēm (jo tā ir pasaule, kas viņu pievīlusi pašos pamatos), bet, JA viņam pietiek spēka dzīvot - ar pašu pirmo brīdi, kad "es tomēr nepārgriezu vēnas, un bija pelēks rīts, debesis zeltainas", šis rīts un debesis iegūst jaunu nozīmi - process, kas anyway notiek vienmēr, bet ko parasti traucē jau radītie domāšanas standarti.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tu kaut ko jauc

(Reply to this) (Parent) (Thread)

varbūt; es tikai mēģinu pievilkt savu pieredzi -> nevis to, kas no īslaicīga "ai, man ir sūdīgi" bet no ilglaicīga stāvokļa -> pie šitā apraksta (un man piedevām piemīt nelāgā mode visus svešvārdainos tekstus novienkāršot līdz nelabumam)

(Reply to this) (Parent)