saki, vai tev nekad nav gadījies tā, ka tu domā, sarunājies vai pat kliedz, bet nespēj pārkliegt dīvaino pasaules vibrāciju, kaut kādu sirreālu troksni, kas piepilda ausis un... nē, pat ne ausis, tas piepilda pakrūti ar biezu, nepārvaramu un valgu nojausmu... nojausmu par to, ka TAGAD nekas nenotiek, tas ir, tu kaut ko dari, satiec cilvēkus, izraisi sevī un citos zināmas sajūtas, taču tās nav būtiskas, tās neko nemaina un nevar mainīt, tas, kas varētu likt sakustēties esamības zemākajiem slāņiem, tas kaut kur snauž un gaida, un tu nesaproti, kas būtu jādara, kā būtu jārīkojas, lai izrautos no šī apburtā meža, tu mēģini neko nedarīt, taču tas nepalīdz, tu izraujies un skrien, taču saproti, ka tas ir skrējiens uz vietas, vai tiešām vienīgais, kas atliek, ir gaidīt, vai arī jāmācās būt neredzamam, vienkārši jāmācās?