tas, protams, ir atkarīgs no konkrētā cilvēka intraveruma un tamlīdzīgām īpatnībām, bet "patīkami" un "ielaušanās privātajā telpā" jau arī var būt vienlaicīgas sajūtas.
es vēl iedomājos par to, cik bieži esmu noklusējis un nepateicis kādam, ka man patīk tas, ko tas kāds ir radījis, pie sevis nolemjot, ka, ja reiz es nesaku, ka man nepatīk, tad jau it kā būtu jāpieņem, ka patīk, bet tas ir tik ļoti nepareizi un stulbi. vēl viena mana alošanās ir tā, ka, ja es vispār kaut ko runāju par otra radīto, tad tas vien nozīmē, ka mani tas ir skāris, atceros, kā sen atpakaļ pēc kādas teātra izrādes es pirmizrādes banketā piesēdos pie Rēzijas Kalniņas un sāku stāstīt par to, ko vajadzēja darīt citādi, un viņa lieliski mani apturēja, sakot - pag, tu nevari sākt ar kritizēšanu, tev no sākuma ir jāpasaka kaut kas labs!

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Paldies

(Reply to this) (Parent)