Šorīt radio ziņās pārklausījos, man šķita, ka tur saka - šajā filmā panākts spilgts piecdesmitgadnieku paaudzes tēlojums. Bet tad sapratu, ka runā par Ingu Tropu un viņas pirmo galveno lomu filmā "Melnais samts". Pag, bet par kuru gadnieku paaudzi tad tā ir? Četrdesmitgadnieku? Trīsdesmitgadnieku? Paskatījos Vikipēdijā - Tropai ir 38. Vēl tur tika intervēts operators Dāvids Smiltiņš, kurš teica, ka arī viņam ir tuvs šajā filmā redzamais, lai gan viņš ir no jaunākas paaudzes... Man šķiet, ka runa nav par paaudzēm. Un ir drusku bail par birkām, ko mākslas darbam var uzlīmēt pirmās atsauksmes vai apraksti. Lai gan labam mākslas darbam jau netraucē neveiksmīgas birkas, ar laiku tās nobirst nost un paliek svarīgākais. Vakar noskatījos "Melno samtu". Filmas laikā brīžiem smējos (ko parasti nedaru kinoteātros), bet uz titriem sāku raudāt (tas gan man mēdz gadīties, bet cenšos neizrādīt, jo uz titriem jau cilvēki sāk celties kājās un spraukties garām, var pamanīt un tā). Es pat nevaru paskaidrot, par ko man bija jāraud. Tur pēdējie kadri ir tā kā no filmas, kuru Ingas Tropas varone gribēja uzņemt. Nu, tā kā tad tomēr uzņēma... Vai varbūt neuzņēma... Nu, par to laikam. Nav jau labi stāstīt, ar ko beidzas filmas, tiem, kas tās nav redzējuši, bet šo filmu jūs noteikti gribēsiet redzēt. Un noteikti redzēsiet tajā kaut ko citu. Kaut ko par sevi. Tā ir brīnišķīga filma. Un vēl - tā ir ļoti labi uzņemta. Tajā nozīmē, ka ļoti profesionāli, ļoti kvalitatīvi, ļoti precīzi. Gribēju pateikt, ka ļoti gaumīgi, bet tas ir tik novazāts un pliekans apzīmējums, ka šeit neder. Vēl jāpasaka, ka "Melnais samts" ir neviendabīga filma, tajā var atrast ap desmit dažādas estētikas un "gaumes" epizožu, brīžiem ironiski, brīžiem sarkastiski smeldzīgi, brīžiem skaudri un godīgi sentimentāli izmantojot atšķirīgu "kino valodu", bet tam ir vienkāršs pamatojums - filma ir par kino un ilgām "taisīt kino". Man gribētos piekārt šai filmai birku "maģiskais reālisms" un paskatīties, kā tas nostrādātu. Protams, kaut kādā citā nozīmē, nevis tajā, ko mēs zinām no Latīņamerikas literatūras. Tur ir vairāki burvīgi brīži, kad kadrā ielaužas kaut kāds realitātes gļuks, kas izjauc notikumu gaitu (saksofonists ielas kafejnīcā, kaķa konvulsijas tālumā utt.). Vēl tur ir vesels birums brīnišķīgu aktieru (beidzot Ivars Krasts nav labākais otrā plāna aktieris filmā, un nevis tāpēc, ka viņš nav labs, bet tāpēc, ka ir vēl labāki!), Kaspars Beķeris ir tik perfekts, ka brīžiem sāk pat šķebināt, Sabīne Tīkmane ir fantastiska, man uzreiz bija skaidrs, ka tā ir Liene Linde bērnībā (lai ko viņa teiktu), un tā ārzemniece virtuvē, kas uzsāk hipnozes seansu ar Ingu Tropu, lai nolasītu viņas filmas scenāriju, kas eksistē tikai prātā! Un visi tie kaitinoši mīļie bārdainie vīrieši! Kaut kas jāpasaka par dialogiem, lai gan tur vispār nav, ko piebilst. Jo latviešu kino mūžsenā problēma bija dialogi, kas vai nu bija briesmīgi vai arī ciešami, tad bija "Blakus", par kuru es pateicu, ka beidzot pirmoreiz filmā ir ticami dialogi, un nu "Melnais samts" šo tēmu anulē vispār. Dialogi ir asprātīgi, ticami, dabiski un skaisti. Filmas varoņi māk runāt un viņiem ir, ko teikt. Atsevišķi jāatzīmē kaķis. Un mazā meitene pašā filmas sākumā (mani sajūsmināja jau tie sākuma titri un pāreja uz zīmuļa švīkstoņu pret papīru!). Un lieliskā aina veterinārās klīnikas uzgaidāmajā telpā ar Baibu Broku, kura "nezina, ko atbildēt". Man šķiet, ka nepelnīti nav nominēta Kristapam filmas māksliniece Ieva Kauliņa, es neprotu novērtēt grima mākslinieces darbu, bet, iespējams, tieši tas, ka to nepamanīju, runā par labu Ilonas Zariņas profesionalitātei. Protams, pamanīju tērpus, tur jāatzīmē Liene Dobrāja. Operatora darbs vispār ir fantastisks, grūti noticēt, ka to izdarījis viens (turklāt tik jauns) operators. Viņš gan atzinās, ka brīžiem devis kameru pašiem aktieriem, lai filmē tos amatiervideo kadrus. Bet visādi citādi tas, protams, ir viena autora kino. Un visi lielākie lauri Lienei Lindei. Un Ingai Tropai, ja mēs viņas abas vispār te spējam nodalīt.