Vai es esmu jums stāstījis, cik ļoti man riebjas saulainās brīvdienas? Tie rīti, kad ir nepanesami saulains un skaidrs laiks, zilas debesis un saules pielietas ielas, spoži izgaismots asfalts un māju kontūras, ielās parasti nav neviena cilvēka, viņi ir kaut kur devušies savās neizskaidrojamajās izklaidēs vai līksmo mājās, lai arī grūti iedomāties, ko viņi tur dara, bet tu uz ielas esi viens pats savā bezgalīgajā izmisumā un iedomātajā bezpalīdzībā. Spožā saules gaisma spiež uz leju, tu patiesībā nemaz nespēj iziet ārā, lai tevi neiznīcinātu šis prieka un svētlaimes starojums, man šis stāvoklis vienmēr ir bijis saistīts ar ļoti konkrētu un grūti definējamu mūziku - es mēģinu kompensēt no ārienes uzspiesto spīdumu ar kaut kādu kodīgi skābu romantiku, kas paspilgtinot un izceļot neciešami saasināto rezignāciju, padarītu manas ciešanas par attaisnotām, nu, kaut kādā zņā pieskaitāmām - es tādos brīžos klausos Jon & Vangelis albumu "Mr. Friends Of Mr. Cairo", grupas "Secret Service" albumu "Cutting Corners", grupas "Visage" albumu "The Anvil", bet smagākajos gadījumos - grupas "Pink Floyd" dalībnieka Rika Raita blakusprojekta "Zee" albumu "Identity", tas ir īpaši sāpīgs un savelkošs, nu, tajā nozīmē, kā savelkas brūces un sarec asinis, ja tām piekļūst svaigs gaiss.