Pašķirstīju atpakaļ savu nepabeigto dienasgrāmatu, neviens no iepriekšējiem 1. janvāra ierakstiem neder copy+paste - nedz tas 2003. gada ieraksts, ka es jau piecas stundas kā vairs nedzeru, bet šo stundu laikā ir bijis gan karsts, gan auksts, gan velns viņu zina kas, nedz tas, kur es skatos televizorā "Titāniku" vai "Likteņa ironiju" un skaļi raudu onlainā, gribēju atkārtot to 2006. gada ierakstu, kur es eju svelošā vējā gar jūras krastu un klausos austiņās Vīnes filharmoniķu 1. janvāra koncerta radio tiešraidi ar Marisu Jansonu un skaļi raudu, bet mēs ar Getsbiju izgājām vai nu par agru vai par vēlu, no kaut kāda pagrīdes naktskluba bez nosaukuma vēlās ārā iereibuši svinētāji un pamazām sēdās pa takšiem, bija vēl tumšs un šausmīgi lija, bet mēs nonācām līdz Zemitānu stacijai, lai saprastu, ka nākamais vilciens uz Vecāķiem ir desmitos divdesmit piecās, tas ir, pēc pusotras stundas, tāpēc gājām uz Lielajiem kapiem, kur staigāja vien vēl daži tādi ar suņiem, nogājām pamatīgu loku (starp citu, Pokrova kapos pie Kristus Debesbraukšanas baznīcas kūpēja skurstenis un vēdīja vīraka smaržu, bet pagalmā braukāja 1. janvārī deviņos no rīta kaut kāds ekskavators un cilāja vecus dzelžus, viņiem tur vispār piekrauts ar sarūsējušām mašīnām un jumtu plāksnēm) un bijām galīgi slapji, tāpēc nācām mājās apēst stipri improvizētu rosolu no kukurūzas, olīvēm un krabju nūjiņān, un pagulēt. Tagad klausāmies siltumā to Vīnes koncertu, tiesa, ar Rikardo Muti, nevar būt, ka joprojām tiešraide, nē, laikam ir ievilcies un uz piedevām jau spēlē Vīnes valsi. Tāds gads.