Šonakt redzēju sapnī dīvainu, jaunu pasauli, kurā cilvēki pirka un pārdeva valodas kļūdas kā tādas cigaretes vai pastmarkas, krāja tās, kolekcionēja, lika plauktā, salīdzināja - tāpēc es saku "kā pastmarkas", turklāt katram bija kaut kāda sava kolekcija, sava gaume vai tēma, tu varēji atšķirties no citiem ar savām dīvainajām, stilīgajām kļūdām, bet "kā cigaretes" tāpēc, ka tās tomēr tika ietotas, tās nebija greznuma priekšmeti vai bildītes albumā, kaut kādā ziņā tās visas izskatījās līdzīgi, bija tādas kā trīsdimensionālas rindiņas, kas karājās gaisā, nu, kā tajās modernajās 3D fimās, kad titri pēkšņi izspraucas no ekrāna un ielien tev taisni sejā, bet tajā pašā laikā katra bija savādāka - cita izcelta boldā, cita smalkā fontā, lai gan, iespējams, tās nemaz nebija kļūdas, bet gluži otrādi - tādas kā pareizības vai sava veida būtības.