savādu sapni redzēju šorīt: bijām iemesti pagrabā lielā un gaišā, netikām ārā, ilgi meklējām izeju, klusi un uzmanīgi, baidoties tikt pieķerti, tikai nezinu, no kā, atceros - sistemātiski pārbaudījām vairākas ejas, tika lauztas durvis un atslēgas, ārā no pagraba veda gaiteņi, tādi, kam viena pēc otras vairākas aizslēgtas durvis, darba bija tik daudz, ka tas aizņēma vairākas dienas, turpat gulējām un kalām plānus, beigās izrādījās, ka pēdējās durvis ir pusvirus, tādas vecas, aizmirstas durvis, kuras jau sen neviens neizmanto, apaugušas ar sūnām no ārpuses, taču, jau ejot prom, atcerējāmies, ka jāsavāc mantas, atgriezāmies un sākām meklēt pa visām pagraba telpām - drēbes, kurpes, papīrus... mantu bija tik daudz, ka netikām ārā... tā arī netikām ārā