es ļoti atvainojos, bet nevaru noklusēt. kopš pirmajā mācību gadā kaut kādā ar latviešu valodas lietojumu saistītā kursā pasniedzēja no Visvalža ielas ieklemmējās, man gribas visiem mierīgā un klusā balstiņā teikt - kartītes, lūdzu, kartītes, nevis kartiņas.

pasniedzēja pēc kādas ieskaites sāka ar savu garo pirkstu (un perlamutra nagulaku krāsoto nagu) dauzīt pa galda malu. ritmiski dauzīja, kamēr pirksts palika zilgans. nu nelabā balsī ķērca: "kartīte! es taču teicu, ka ir jāsaka - kartītes! kar-tī-tes!". un tā uz riņķi.

(Reply to this) (Thread)

kāpēc?

(Reply to this) (Parent)