Vienam mazs, jauks puisītis, bet auklei gan jau kārtējais sātans, kas negrib gulēt dienasdusu un ēst boršču. Atceros pirmo epizodi - ar tēvu vēlā rudenī laikam bijām pie jūras un es pielasīju pilnas kabatas ar sīkiem gliemežvākiem. Nākamajā rītā dārziņā izbēris tos uz soliņa rādīju kādam draugam, kad ģērbtuvē iebrāzās ļaunā aukle, bez ceremonijām visu ieslaucīja papīrgrozā un uz manu godīgo atbildi jautājumam, kur es pie tādiem ticis, atcirta, lai nerunājot muļķības - tādā gadalaikā pie jūras NEVIENS neejot :(

(Reply to this) (Parent) (Thread)

tad tu viņai atriebies kaut kā reāli pēc tam vai nē?

(Reply to this) (Parent) (Thread)

nē, tāpēc jau "trauma" :)

(Reply to this) (Parent)

auklītes jau nu toč labāk par citiem zina, kādi ļauni, perversi un degšanai elles ugunīs nolemti ir tādi mazi jauki puisīši

(Reply to this) (Parent)

Tizli par tiem gliemežiem.
Es ceru, ka mans bērns nevienam nestāsta, kur bijis, jo tur arī neviens normāls cilvēks neiet.
Ko darīji brīvdienās? Biju pie martā purvā dzērvenes lasīt.
Tas tā - viens no piemēriem.

(Reply to this) (Parent)