Ko es vēl varu pastāstīt? Ir arī jauna mūzika:



Nicolas Jaar
Space is only noise
2011, Clown and Sunset

Reizēm gadās tā, ka pasaule izplešas un pazūd kaut kur tālumā, tā, ka nav iespējams redzēt visas tās maliņas un nostūrus, un arī slinkums celties un iet meklēt, kas tad tur īsti ir. Bet reizēm tā saraujas šaura kā pudele, redzams tikai tas, kas pavisam acu priekšā, visu pārējo aizsedz kāds cilvēks vai lieta, vai notikums - tas, kas ir nostājies un nekustas, vai arī tieši otrādi - tas skatās uz tevi un smaida, tu skaties uz viņu un smaidi, lūk, arī visa pasaule. Bet reizēm gadās tā, ka neko nevar saprast. Lūk, par to arī ir jaunā un daudzsološā ņujorkieša Nikolasa Jāra albums, kas tapis Čīlē vai kaut kur uz robežas starp Tihuānu un Sandjego paša izveidotā ierakstu kompānijā - atmosfērisks un minimālistisks (par saviem mīļākajiem komponistiem viņš dēvē etiopieti Mulatu Astatke un francūzi Eriku Satī) skaņu un noskaņu ieraksts, taču ne par to es gribēju rakstīt, gribēju par to, ka cilvēki ir skaisti un labi, un par to, ka viņi ir tepat, re kur, vēl spilvens silts, nemaz nav nekur tālu. Bet viss pārējais ir tikai troksnis. Troksnis kā telpa mums apkārt.