Vakar gāju pirkt dušas uzgali un nonācu kāda veikala pagrabstāva santehnikas preču nodaļā, līdz kurai ir jāiet caur vairākiem gaiteņiem un līkumiem, starp ledusskapju, lampu un spoguļu nodaļām, līdz pašam galam, kur atrodas krānu un blīvju valstība, bet tajā strādājošās pārdevējas ir tik ļoti nošķirtas no apkārtējās pasaules, ka gadījumā, ja tur augšā notiktu ekoloģiska katastrofa, viņas to uzzinātu tikai darba dienas beigās, izejot virszemē un ieraugot izmirušās Rīgas centra ielas, taču tas nav tas, par ko es gribēju pastāstīt, vienkārši - visa šī situācija un klaustrofobiskā izolētības sajūta ar zemajiem griestiem, vannas istabas mēbelēm, nitroemaljas aerosoliem un spoguļu labirintu (spoguļi šeit spēlē īpašu lomu, vienā paņēmienā iznīcinot realitāti kā šķiru) ļoti labi sasaucās ar sarunu, ko es pa ausu galam izdzirdēju, kamēr pētīju uzgaļu un šļauku sortimentu - viena pārdevēja nosvērtā un pat skaistā balsī stāstīja otrai par Tunguskas meteorītu, kura krišanas vietā ir ezers, bet tā ezera dzīlēs pētnieki atraduši visādus aparātus, kuri joprojām strādā un vada visādu debess ķermeņu kustību, bet otra teica: "Tad jau tur kāds dzīvo! Nu, ja jau tie aparāti strādā, tad jau tur kāds dzīvo!"