Lūk, ko es jaunu šodien uzzināju: tas notika deviņpadsmitā gadsimta septiņdesmito gadu beigās - kādā nomaļā Ņūmeksikas rančo tika atrasts saimnieka līķis. Spriežot pēc pierakstiem saimniecības grāmatā, viņš bija miris pirms kādiem diviem gadiem un šajā laikā neviens nebija apciemojis rančo, nedz arī zinājis par saimnieka nāvi, taču saimniecība, lai arī lietus un vēja papluinīta, joprojām stāvēja, kā stāvējusi. Aplokā atradās aitu ganāmpulks, kurš šajos divos gados ne vien nebija gājis bojā, bet vēl arī vairojies skaitā. Izrādījās, ka ganu suns, ko saimnieks bija apmācījis rūpēties par aitām, katru rītu tās izdzinis ganībās, bet vakaros vedis atpakaļ uz nojumi. Pats viņš pārticis no aitām, ko nokodis tikai tādā daudzumā, lai pietiktu ēšanai. Ne vairāk. 1879. gadā Ņūmeksikas štats piešķīra šim sunim mūža pensiju kā atlīdzību par uzticamo kalpošanu un par pamudinājumu visiem štata ganu suņiem būt tikpat labiem un uzticamiem.