reizēm taču gadās tā, ka tu kaut ko vēlies, ilgi ilgi ilgojies, smēķē pie atvērta loga un skaties tumsā uz kokiem, tad pagriezies atpakaļ, paskaties, bet tur pie televizora kāds sēž.. un tas arī esi tu, izrādās, tu nemaz neesi ne uz brīdi atgājis nost no televizora, bet tikai skatījies, kā viņi tur remontē svešu ģimeni vai arī pārstāda degunus, tu skaties kādu brīdi uz sevi neizpratnē, tik reti gadās sevi ieraudzīt profilā, tev vienmēr ir paticis skatīties uz cilvēku profiliem, parasti viņi ir ļoti skaisti profilā, nedaudz skumji un domīgi, profilā jau neredz, ka smaida un neredz arī to, ka skatās acīs, kāpēc mums tik ļoti nepatīk, kā mēs izskatāmies spogulī - tāpēc, ka skatāmies acīs, bet tas ir tik grūti un neglīti, mēs parasti ilgi nevaram izturēt un novēršam skatienu.. bet uz tavu profilu var skatīties stundām ilgi, tik tuvu, ka nevar aizsniegt, rokas par garu, nu, ir taču tā, ka tad ja esi tuvu tuvu, tad nemaz nevar noglāstīt, ir nedaudz jāpagrūž nost, jāietur distance vai jāpieceļas, bet tagad es ņemšu un iziešu ārā, saulē...

britu zinātnieki atklājuši mīlestības noslēpumu - izrādās, ka divdzimumu vairošanās augstākajām dzīvības formām ir bijusi izdevīga, jo nodrošinājusi labāku aizsardzību pret vīrusiem. datorsimulētā sabiedrībā, kur no simts iemītniekiem astoņdesmit vairojās divdzimumu ceļā, bet divdesmit bija sievietes, kas spēja vairoties ar partoģenēzes palīdzību, sākumā strauji uzplauka partoģenēze (kad sieviete dzemdē bērnu, kas izveidojies sadaloties vienai olšūnai), dažās paaudzēs 99 procenti sabiedrības sastāvēja no šo divdesmit sieviešu mazmeitām. taču datorsimulācijā bija iekļauti arī vīrusi, kas ātri vien pielāgojās un "atkoda" partoģenēzes ceļā dzimušo bērnu aizsardzības kodus. lieta tāda, ka šīs mazmeitas bija apveltītas ar precīzu savu vecmāmiņu gēnu komplekta kopiju un, atlaužot vienu no drošības sistēmām, automātiski tika pakļautas briesmām visas. tā kā vairāku paaudžu laikā šīs drošības sistēmas netika mainītas, bet vīrusiem tie jau bija neskaitāmi miljoni paaudžu, viņi bija nesalīdzināmi gudrāki, vārdu sakot, atradās kramplaužu situācijā, kas ienākuši bankā, konstatē, ka visiem seifiem ir viens un tas pats šifrs, turklāt viņiem dots bezgalīgi ilgs laiks šo šifru uzlauzt. dažās paaudzēs šī sabiedrības daļa izmira gandrīz pilnīgi, izdzīvojot tikai pateicoties nejaušām ģenētiskām mutācijām. savukārt, divdzimumu ceļā vairojoties, katrs pēcnācējs saņem atšķirīgu ģenētisku kombināciju, pusi no vīrieša, pusi no sievietes, ej nu uzmini, ar kādu paroli šo tagad nogalināt. vīrišķās un sievišķās dzimumšūnas savienošanās rezultāta neprognozējamība vīrusiem bija daudz cietāks rieksts, ar kuru šie vēl joprojām nav tikuši galā. lūk, kas ir mīlestība - neatšifrējams kods, parole, kas tiek mainīta bez brīdinājuma, perfekts nejaušo skaitļu ģenerators

nu narkomāni!

"Pasākuma dalībnieki būs tērpušies krekliņos ar uzrakstiem "Dodiet mums zāli" un "Mana zāle - kur gribu, tur sēžu". Laukumā pie "Hotel de Rome" viņi "izritinās savu zaļo zālīti, kurā apsēdīsies un darīs to pašu, ko īstajā zālienā - lasīs grāmatu, pļāpās, apēdīs kādu sviestmaizi un uzspēlēs akustiskajā skanējumā dažas dziesmas noskaņai."

bieži vien, arī tepat cibā esmu manījis kādu jocīgu apgalvojumu vai priekšstatu, ko nespēju saprast.. nu, runājot par to "kā pareizi jādzīvo", nereti tiek pieminēta kaut kāda nožēla par to, kas ir neizdarīts, nu, tipa, labāk TO izdarīt un apdedzināties, nekā pēc tam visu mūžu NOŽĒLOT, ka neesi TO izdarījis.. nu, un tamlīdzīgās versijās.. brīžiem tas pat tiek uzskatīts par tādu kā aksiomu - tas, ka cilvēki ar TO vien nodarbojas, ka nožēlo neizdarīto, nenoķerto, neizmantoto.. turklāt, šī nožēla ir viena no briesmīgākajām sajūtām, ko nedrīkstētu pieļaut, ka nāk pār tavu galvu... man ir kaut kā citādi, es priecājos par TO, kas ir bijis, un arī pat tad, ja es skumstu, es mēģinu priecāties par TO, ka TAS notiek tieši tā, zinot, ka vēlāk priecāšos, ka viss ir bijis tieši TĀ, bieži vien es mēģinu iztēloties TO, kas varētu būt uz priekšu un TO, kā es varētu tajā brīdī rīkoties, taču nekad nenožēloju, ka neesmu TO izdarījis, savukārt, par TO, kas varētu būt bijis un nav noticis tāds, ko es iepriekš neesmu plānojis, par TO es baidos pat iedomāties..

lūk, izstāstīju jums visu par sevi

"Liepājas Arodbiedrību centrs savācis vairāk nekā 3000 iedzīvotāju parakstus pret nabadzību..."

katliņā ielej 200 ml ūdens, liec vārīties, sagriez plānās šķēlītēs divus paprāvus burkānus, vienu puķukāpostu, puskabaci, četrus piecus šampinjonus, mazos kubiciņos vidēja lieluma kāli, divus sīpolus, pieber sāli, kaltētu papriku, pievieno kukurūzas eļļu, saujiņu rīsu, dažus zaļos zirnīšus un konservētu kukurūzu, pusglāzi sojas granulu (ko tad jūs domājāt, es ēdīšu gaļu?), šķipsniņu kurkumas un samaltu kuminu, liec zem vāka un gaidi, ej nu sazini, kā tas viss garšos..