Vakar nopirku pulksteni - ceļojumam uz valsti, kur nav mobilo telefonu. Pārnesu mājās, uzliku uz rokas (spiež), noņēmu nost, noliku uz žurnālu galdiņa, sapņaini uz viņu skatījos, kamēr aizmigu. No rīta pamostos, paskatos pulkstenī (pareizu laiku!), šis stāv. Domāju, ahā, tātad šis nav uz baterijām, bet gan uzvelkamais!. Es pagriežu uzvelkamo kloķīti, pagriežu vēlreiz, sekunžu rādītājs sāk tekalēt, bet laiku rāda nepareizu, pavelku kloķīti uz āru, lai uzstādītu pareizāk, kloķītis izlien ārā un paliek manos pirkstos kā tada maza nagliņa. Es šo iespraužu atpakaļ, ielieku kastiņā un sēžos uz riteņa, lai atdotu riebīgo pulksteni, no kurienes nācis. Aizbraucu uz ofisu (pulkstenis.lv), tur vakardienas smukās meitenes vietā ir veselas divas, saku, šitādi jūsu pulksteņi man laupa uzticības izjūtu pret pulksteņiem kā tādiem, atdodiet naudu un šķirsimies kā draugi. Viņas paknibinās ap pulksteni, uzzvana kaut kāda džekam (droši vien, jumts!) un saka - jā, būs jāpārbauda, tad gan. Es saku, ko tur pārbaudīt, pulkstenis nestrādā kā pulkstenis, bet pilda vienīgi rotaslietas funkciju, atdodiet naudu, kā to pieprasa Patērētāju tiesību aizsardzības konvencija un ANO deklarācija! Protams, protams, smaida meitene. Mēs tikai paskatīsimies, vai kloķīša izvilkšanai nav piemērots pārāk liels spēks. Jūs man glaimojat, es saku. Kāds pārāk liels spēks jāpiemēro, lai no vīriešu pulksteņa ar naga palīdzību izknibinātu uzvelkamo kloķīti? Kas, man vēlreiz būs jābrauc pie jums? Nē, pasakiet savu telefona numuru un mēs piezvanīsim, bet naudiņu pārskaitīsim, kur vien norādīsiet. Tagad sēžu un gaidu zvanu. Uz naudiņu jau vairs neceru.