Reizēm tā gribas atgriezt atpakaļ vienu vai otru sajūtu, kaut kā injicēt vēnā vai tramīgas tabletes veidā norīt un piedzīvot no jauna - ir pat vairākas tādas sajūtas, kas saistās ar maija beigām - piemēram, sajūta, "ka tev uz rītdienu nekas nav uzdots"... Mani jau kopš pirmās klases ir pārsteidzis tas, kā skola ar visu savu autoritārismu un ikdienas absurdu veselu gadu spēj uzturēt skolniekā totālas bezcerības un "visus mājasdarbus tāpat nekad neizpildīsi" sajūtu, turklāt nemitīgi viss tiek iekavēts un pabīdīts uz priekšu, mācību viela neapgūta, kontroldarbi jāpārliek, bet neizpildītie darbi sakrājas atbaidošā gūzmā, taču pienāk maija vidus un tu piepeši saproti, kas tas viss ir pilnīgākās blēņas, izrādās, tu jau aizvakar esi nokārtojis kaut kādu pārbaudījumu, un skolotājiem īstenībā ir vienalga, kas tur palicis iekavēts, tu faktiski esi jau "pabeidzis šo gadu", par nākamo vēl var nedomāt, bet priekšā ir vasara un brīvība, turklāt ir silti pavasara vakari un tu vari iziet ārā kaut kur viens vai ar draugiem, vari nenākt mājās līdz pat tumsai, un tu saproti, ka būtībā nav tālu tas brīdis, kad tu varēsi atgriezties mājās tikai no rīta un tas nebūs nekas briesmīgs, tātad, tu jau esi gandrīz pieaudzis, gandrīz brīvs... un šī "gandrīz brīvības" sajūta ir tūkstoškārt saldāka par visatbrīvotāko trīsdesmitgadnieka vecpuiša plostu. Ko tikai mēs neatdotu par gabaliņu šīs maija vidus sajūtas! Brīžiem tā pavīd kaut kur ofisu gaiteņu ēnā kā faksu un printeru dūkoņas radīta fata morgana un atkal pazūd, jo neviens taču vairs pa īstam netic, ka īstā brīvība ir saulainā pensijā Maljorkas salās, zinām mēs tās Maljorkas salas, huiņa tas viss...