kūles kundze ir ļoti piemērota prezidenta amatam. cienīgi prot izteikties par mākslu, literatūru kultūru, arī sabiedrību:

«[..] Vērtību maiņa ir jūtama visās dzīves sfērās. Politikā un kultūras dzīvē uz savām tiesībām pastāv nacionālās minoritātes. Rietumeiropā jaunatnes vidū arvien vairāk tiek simulēts (neīsti atdarināts) austrumnieciskais dzīves veids un reliģijas. Veselīgu attieksmi pret seksu nomaina seksuālo minoritāšu kustības, kas Rietumeiropā pieņemas spēkā un aug plašumā. Geji (vīrieši, kas piekopj dzimumattiecības tikai ar vīriešiem) un lezbietes (sievietes — ar sievietēm) pieprasa ne tikai atzīt viņu tiesības būt atšķirīgiem no lielas daļas pārējās pasaules (lūk, nesamērojamības princips, t.i., atziņa, ka viņus nevajag samērot ar veselīgi orientētajiem cilvēkiem), bet arī "uzdot toni" mūsdienu kultūras orientācijām, iesaisto savā dzīvesveidā arvien lielāku daļu jaunatnes» [436 lpp.]

«Ko piedāvā postmodernā kultūra? Tā piedāvā, piemēram, mega zvaigzni Maiklu Džeksonu. Padomāsim — kas viņš tāds ir, ar kādiem vārdiem viņu aprakstīt? Vai te der dziesmu satura, balss, skatuves tēla vērtējums ar vārdiem labs, saturisks, tikumisks (t.i., izteikumi, kas mākslu raksturoja agrākajos laikos)? Mēs jūtam, ka šie vārdi absolūti neder. Par Džeksonu raksta: "Viņš ir vientuļš mutants (mutācija — kāda organisma pazīmes pārmaiņa, kas iedzimst nākamaajās paaudzēs — M. K.), perfekta, jo universāla, sajaukuma priekštecis: jaunā rase, kas seko aiz visām pārējām." Šajā citātā svarīgi uztvert nevis domu par jauno rasi (būtu aplam to domāt bioloģiski), bet gan ideju par universālo sajaukumu kā postmodernisma īpatnību. Varbūt Džeksons — nēģeris, kas pārtapis par balto cilvēku, — ar savu fantastisko Mēnes sgaitu, domām par Nekadzemi ir ne tikai visu laiku un visu žanru vislabāk pirktais mākslinieks pasaulē, bet vēl kas vairāk — sava laikmeta vispilnīgākā ilūzija.» [437 lpp.]

(Maija Kūle, Ričards Kūlis. «Filosofija». Rīga: Zvaigzne ABC, 1998.)