Nepabeigtā dienasgrāmata


2. Janvāris 2007

(bez virsraksta) @ 12:31

 

Comments

 
From:[info]divi_g
Date: 2. Janvāris 2007 - 13:37
(Link)
Nu tas arī diez vai ir labs kritērijs - naglas zem nagiem, un gandrīz visi gribēs paši mirt.
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 2. Janvāris 2007 - 13:39
(Link)
+10
From:[info]divi_g
Date: 2. Janvāris 2007 - 13:46
(Link)
Man ir zināmas aizdomas par šī komenta ironisko dabu, bet nu labi, ne par to ir stāsts.

Sāpju sliekšņi ir individuāli, individuāla ir arī psihiskā noturība pret traumām. Rezultātā ir cilvēki, kas dzīvo pusparalizēti un ar vēža sāpēm, un ir tādi, kas vēlas nomirst tikai tādēļ vien, ka viņus pametis mīļotais puisis/meitene.
Un kā apliecināt to, ka cilvēks grib mirt, tā, lai nerastos aizdomas, ka šis lēmums ir pieņemts draudu vai manipulāciju rezultātā, vai afekta stāvoklī?
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 2. Janvāris 2007 - 13:49
(Link)
es taču aizstāvu viedokli, ka jebkura principialitāte ir iekšēji pretrunīga, a tu mani centies piedurt par to, ka esmu principiāls? skaidrs taču, ka eitanāzija ir strīdīga lieta un vienas drošas atbildes tur nav. taču tikpat skaidrs, ka dakteris Kevorkjans nav slikts cilvēks un viņam nevajag sēdēt cietumā
From:[info]divi_g
Date: 2. Janvāris 2007 - 13:53
(Link)
Vai tad viedoklis, ka jebkura principialitāte ir iekšēji pretrunīga, nav princips? :)

Par K. varētu piekrist, jā, no pure ethics viedokļa. No juridiskā - viņš ir nogalinājis pretlikumīgi...
[User Picture Icon]
From:[info]dienasgramata
Date: 2. Janvāris 2007 - 13:54
(Link)
nē, tas nav princips, bet novērojums

Nepabeigtā dienasgrāmata