dienasgramata:

Cilvēks ir vienīgā dzīvā būtne, kas nogalina atriebības nolūkos. Cik esmu skatījies Animal Planet, tajās pērtiķu un burunduku kolonijās ar stingrajiem likumiem un hierarhijām smagākie sodi ir izraidīšana no grupas vai kopošanās tiesību atņemšana. Mani vienmēr ir mulsinājusi tiesājošo un tiesāt gribošo cilvēku principialitāte, kas ļoti bieži ir iekšēji pretrunīga parādība. Stingra likumu ievērošana, piemēram, ir principialitāte, bet mēs taču zinām un saprotam, ka vienmēr gadās izņēmuma situācijas, kurās ievērot likumu ir nevajadzīgi vai muļķīgi, vai par kaitīgi. Viens no principiem ir soda samērīgums ar izdarīto, kas arī bieži vien ir par maz vai par daudz, taču citu atskaites punktu nav, ja nu vienīgi zvērināto tiesas subjektīvisms vai visas tautas nobalsošana un tamlīdzīgi kauliņu mešanas piemēri. Viens no svarīgākajiem argumentiem pret nāvessodu ir tas, ka jebkura tiesa var kļūdīties. Taču ir arī citi argumenti. Es domāju par to, ka nogalināt cilvēku, kurš nogalinājis otru cilvēku, ir nepareizi. Ja reiz mēs uzskatām, ka šis cilvēks ir rīkojies slikti (citādi, kāpēc gan mums viņu sodīt?), tātad, mēs uzskatām, ka nogalināt ir slikti. Kāpēc mēs paši rīkojamies slikti, nogalinot slepkavu? Mēs varam teikt, ka šeit darbojas princips - zobs pret zobu. Mēs rīkojamies ar cilvēku tā, kā viņš rīkotos ar mums. Katram pēc katra paša principiem. Taču tas ir visai liekulīgs paņēmiens. Ja es eju pa ielu un man uzbrūk slikts cilvēks vai veseli trīs un viņi mani sāk sist, man ir jāizvēlas - vai rīkoties atbilstoši viņu principiem vai arī manējiem? Es skaidri zinu, ka situācijā, kurā pārspēks būtu viņu pusē, es labāk izvēlētos mukt, nevis uzsākt kautiņu. Tad kāpēc lai es kautos situācijā, kurā pārspēks ir manā pusē? Kāpēc lai mani principi mainītos atkarībā no situācijas, pareizāk sakot, no tā, kurā pusē ir pārspēks? Es varētu sevi uzskatīt par principiālu cilvēku, ja ietu uz dueli, skaidri apzinoties, ka mani nogalinās, taču es to nedarīšu, skaidri zinu. Vēl es lieliski apzinos, ka darbojas arī arguments ad hominem, kas šādās situācijās parasti tiek izmantots: "Nez, ko tu pats darītu, ja slekpava būtu nogalinājis kādu tev tuviem cilvēkiem?" Es zinu, ka diez vai spētu saglabāt pacifistisko principialitāti, taču tieši tas man liek domāt, ka atriebība ir afekta diktēts solis. Un liekulīgi, manuprāt, ir uzskatīt, ka nāvessodu piespriež ārpus mums stāvošs likums, kāda augstāka un neieinteresēta vara, vai vispār - citas valsts justīcija. Patiesībā jau tie vienmēr ir konkrēti cilvēki, konkrēti mēs. Man nav žēl Sadama Huseina, lai gan viņa uzvedība tiesā izraisīja zināmu cieņu pret cilvēku, kurš spēja saglabāt stāju un principus arī šādā situācijā (iepriekšējā kampaņa viņu jau bija padarījusi par Holivudisku komēdiju personāžu, tādu kā Walter Matthau), man tikai šķiet, ka viņa nāve ir labs iemesls padomāt par to, kādi ir mūsu principi un ar ko cilvēks atšķiras no pārējiem pērtiķiem. Vēl kāds iemesls padomāt par Huseina nāvi man bija Romāna Polanska filma Nāve un meitene, bet Polanskim jau nu gan bija ko teikt par atriebību un piedošanu slepkavām, kas nogalināja viņa sievu un nedzimušo bērnu.