runājot par diskusiju ap stila grēmām, man šķiet, ka pie vainas ir latviešu inteliģences grupiņa, kas 70.-80. gados ieviesa savdabīgu nacionālo romantismu uz latviešu valodas glābšanas bāzes (jāglābj bija no krievu valodas, bet to nedrīkstēja skaļi teikt) - Imants Ziedonis, Pauls Putniņš, Jānis Peters, gados vecākais Miervaldis Birze viņus klusītēm izņirdza, bija vēl citi, es neatceros, bet kādam bija pat programmatisks stāsts, to es labi atceros, saucās "Timotiņš" - patoss bija par to, ka mūslaiku cilvēks vairs nezina latviešu valodas vienkāršākos vārdus, to, kā sauc parastākās pļavā augošās smildziņas, galvenais varonis visu stāstu mocījās,c ensdamies atcerēties no atmiņas izkritušu vārdu. Viņi iepotēja lasītāju apziņā, ka stilīgi ir lietot sazin kādā Endzelīnā atrastu senvārdu, kuru neviens vairs nesaprot. Ar laiku, protams, patoss piezemējās, un tagad vairs retais ložņā pa pakšiem stilīgāka vārda meklējumos, taču ideja par to, ka rakstot jālieto tāda kā senatnīga valoda, kas jāgrezno citātiem un stilistiskiem aizguvumiem, ir palikusi.