Nekad nebiju domājusi, ka kļūsim par to neciešamo dzīvokli, kas caurām dienām bīda mēbeles un nodarbojas ar seksu tā, ka pat kaimiņi pēc tam iet uzpīpēt, bet tas nu reiz ir noticis – no rīta kāpņutelpā nejauši saskrienoties ar blakusdzīvokļa kaimiņu, vienīgā iespējamā darbība ir neskatīties acīs un ātri vīlēt prom uz darbu.

Katru reizi, kad ejam staigāt ar suņiem pa dieva aizmirsto Podragu un rāpjamies pāri milzīgajai smilšu kaudzei pie Daugavas pretī kravas ostai, viņa man rāda smiltīs ieaugušos dažādu kalibru augus un atgādina, ka mums ir tik daudz, ko mācīties no augiem, kas atrod sevī spēku augt pat visnelabvēlīgākajos apstākļos, un es skūpstu viņu pāri Spilves lidlaukam rietošās saules pēdējos oranžajos staros kā mazpazīstamas indie grupiņas pirmajā videoklipā, un esmu laimīga, neizsakāmi laimīga, ar visu to, ka vēl pagājšgad Lieldienās biju līdz nemaņai aizdzērusies svešā dzīvoklī un pāršņaukusies vitamīnu kā Duracell zaķītis, pirms likšanās traķenē mēģināju pakārties biroja tualetē un vēl ne tuvu neesmu savākusi savu sūdu, ne pusi no tā.

Pēc 27 gultasdienām psihiatriskajā slimnīcā esmu pilnvērtīgi atgriezusies savā kapitālisma celšanas aizjūgā, kur cita starpā nav mainījies pilnīgi nekas, kur es apstiprinu, laboju, tulkoju, vāru kafiju, lasu delfus un katru reizi ar savu īsi nogriezto zaļo galvu noejot gar grāmatvedību, tur sasēdušajām pirmspensijas vecuma piepēm sniedzu arvien jaunu materiālu spekulācijām par manu dzimumu un seksuālo orientāciju, un pats labākais ir tas, ka nekas, pilnīgi nekas no tā visa mani neuztrauc.

Būdama laimīgāka, nekā jebkad esmu bijusi, es instinktīvi gaidu nākamo sūdu bedri, un es zinu, ka man tā nevajadzētu darīt.

Rīt no rīta mani beidzot izraksta, aiz laimes pieliešu mūli un jau ceturtdien pucēšu uz sirdsmīļo korporāciju skatīties, ko viņi bez manis tur ir sadarījuši - jeibogu, pat domāt bail.

Es esmu laimīga.

Rīt būs divas nedēļas, kopš esmu šeit (man ir krietni labāk, nekā bija, bet izmisums, kaut gan krietni notušēts, joprojām persistē), dienas paiet biezputrā, tabletēs un smēķos, un kaut gan es drīkstu klīst apkārt, pa dienām braukt mājās un kopumā kaut uz galvas stāvēt, man nav ne jausmas, kāda būs dzīve tur ārā, aiz slimnīcas eiroremontētajām sienām, kur man būs jāatgriežas pie iekšzemes kopprodukta celšanas savā biroja aizgaldā un kā rastafarietim pacietīgi jāgaida, kad Dža mani atpestīs no Babilonas gūsta.

Es ceru, ka R. aizrīsies ar sava jaunā draudziņa pimpi, lai arī cik ļoti es viņai vēlētu labu, taču kas attiecas uz mani, es esmu ļoti laimīga; dziļi noslēptā abpusējā mīlestība visu šo laiku vienkārši gaidīja piemērotu brīdi, kā izrādās, and if this doesn't work out, I have no idea what will - es jūtos kā savos mazpadsmit, kad biju līdz acīm iemīlējusies pirmoreiz, taču pieredze mani ir mācījusi un paralēli nesavtīgajai vēlmei atdot sevi visu ir arī vēlme viņu no sevis pasargāt, un es nezinu, mīļie patērētāji, kāds ir šī visa sausais atlikums.

Es gribu gulēt trejdeviņus gadus.

Day 6. Manus ārstēšanās piedzīvojumus var īsumā aprakstīt trīs vārdos - guļu, raudu un pīpēju, kā arī izbaudu valsts apmaksātos medikamentus visā to krāšņumā, ķopsēju iekšā kroņa biezputru un fizioterapijas laikā nespēju atraut acis no savas 9/10 terapeites. Vēl manos laika kavēkļos ietilpst mēģināt palasīt Rīgas Laiku [ņemot vērā, ka vēl pirms pāris gadiem es to lasīju regulāri un ar prieku, ir taisni vai skumji, cik ļoti pa šiem gadiem ir atmirušas smadzenes] un pieejamajā apkārtnē meklēt veidus, kādos es varētu sevi nomušīt, ja nu akurāt šāda vēlme man iestukņītu galvā - es varētu no kāda aizņemties fēnu un kopā ar to ieiet dušā, es varētu izdzert apkopējas ratiņos esošo Beļiznu vai kas nu viņai tur ir, es varētu sākt krāt tabletes, jo tikai viena medmāsa pierauga, lai tās tiktu izdzertas viņas klātbūtnē, es varētu aprēķināt trajektoriju, kādā kristu gaitenī esošais grāmatplaukts un pastellētu galvu tieši zem plaukta stūra, galu galā es vienkārši varētu aiziet uz veikalu un iegādāties kaut ko saimniecībā noderīgu, bet visvairāk manu uzmanību piesaista tualetes/dušas telpā esošais labi pieskrūvētais dvieļu pakaramais - pēkšņā prāta aptumsumā man būtu tik vienkārši izvilkt šņori no saviem zābakiem un uzmest slīdošo cilpu, mīļā draudze, kur skatās slimnīcas vadība un kāpēc vēl neviens nav provējis neko no šī visa.

In other news, kā jau daždien tas notiek, it was good while it lasted un mēs ļoti civilizēti un bez apvainojumiem izšķīrāmies, jo viņai tīri vienkārši trūka laika un jūtu - divu faktoru, kuri man ir neizbēgami nepieciešami, lai arī kāda strong black woman es būtu, tomēr es no sirds vēlu viņai visu to labāko un kaut kur dziļi, dziļi tajā pašā sirdī ceru, ka viņa aizrīsies ar pimpi, kaut gan ir ļoti ļauni no manas puses tā domāt.

Esmu pirmo dienu savā mentālajā institūcijā, piegāzta ar fluanksolu un finlepsīnu, demonstrēju augstākajā mērā antisociālu uzvedību un palātā bez manis ir divas tantes, no kurām viena dreb kā galerts un otra ir līdz nelabumam pareizticīga, šodien esmu apraudājusies tikai divreiz un sasitusi tikai vienu trauku vienību (manas mīļotās iecienīto krūzi, starpcitu), man nav ne jausmas, kā dzīvot tālāk un viss zajebal, piedodiet manu slikto franču valodu.

Nopirku melnu palagu, kinky as fuck.

Piektdien piedzēros tā, kā senās dienās, viss visu laiku ir slikti un es gaidu zvanu no Aleksandra Augstumiem, lai skaņdarba "Girl, You Have No Faith in Medicine" pavadībā varētu braukt stacionēties, tas tik būs vareni - buckle up, little Timmy, you're about to see some shit.

Mana psihiatre ir brīnišķīga, es to nevienā mirklī nenoliegšu, bet viņas neveiklie mēģinājumi jokot par sāpīgām tēmām ir nepanesami par ar tik melnu humora izjūtu, kāda ir manējā; tad es trīcošām rokām stūra veikaliņā nopērku mazo česīti un šķiltavas ar Latvijas Tirgotāju savienības logo, apraudos uz Nometņu ielas, nakts melnumā eju kāpt uz garāžu jumtiem kopā ar savu femme fatale un gandrīz noslīkstu oksitocīna uzplūdos mirklī, kad viņa pa miegam pievelk mani sev klāt un noglāsta manu zaļi krāsoto galvu, uz kuru vairākkārtīgi atskatās ikviens sabiedriskā transporta pasažieris, gods kam gods, taču pārējā laikā lielākoties viss, pēc kā es alkstu, ir pakārties biroja caurlaides zilajā kakla lentē – mentūrai nebūs lieki jānoņemas ar atpazīšanu, ja striķis nāk uzreiz komplektā ar manu vārdu, uzvārdu, fotogrāfiju, struktūrvienību un pat magnētisko durvju pīkstuli, ne.

Miegs ir labākais, kas ar mani jebkad ir noticis.

Visa dzīve kā viena vienīga pirmā reize - pirmie soļi, pirmie šļupsti, pirmā skolas diena, pirmie aliņi pusdienu starpbrīžos aiz stūra, pirmā mīlestība, pirmais sekss, pirmā algas diena, pirmais psihiatra apmeklējums, pirmā miega zāļu recepte, un heisā pidrallā, pavisam drīz arī pirmā ārstēšanās psihiatriskajā slimnīcā - šķiet, ka uz pasaules vairs nav nevienas jomas, ko es nebūtu sajājusi vai kurā es nebūtu caurkritusi.

Nokrāsoju zaļus matus, lūr viss ofiss.

Es gribu, lai mani kāds mīl, ibio maķ.

Līmenis ir sasniegts brīdī, kad visa nedēļa paiet, gaidot piektdienu tikai tāpēc, lai beidzot varētu kārtīgi saēsties benzīšus un iet gulēt bez uztraukumiem par to, ka sešos no rīta jāceļas, nevis tāpēc, ka brīvdienas ar dažāda kalibra priecīgām aktivitātēm.

Atnācu uz darbu, uzvārīju tēju (birojā ir +6 grādi) un atskārtu sekojošo – manā nodaļā strādā kopumā 4 cilvēki, no kuriem divi ir precēti un ar ģimenēm, viens dzers kāzas maijā, bet es esmu vienkārši gay rebel, haha – gan darba, gan ģimenes melnā avs un nesanākusī pirmā pankūka at it’s finest (priecīgi ir tas, ka ne kolēģi, ne ģimenes locekļi man neuzplijas ar personīgas dabas jautājumiem un es varu mierīgi turpināt dzert, mīlēt meitenes un mirt no depresijas).

Par meitenēm runājot, es esmu līdz vēmienam iemīlējusies un man ir sajūta, ka tas viss beigsies ļoti drīz un ļoti slikti, un doma par to, ka tā ir tikai neveselā smadzeņu bioķīmija, kas man liek nervozēt par visu un jebko, nav ne mazākajā mērā mierinoša – visi mani īleni izlīdīs no maisiem, visi mani sūdi pie manis atgriezīsies trīskārši, un lai kā arī es kārpītos ārā no šī slimā mindseta, nepamet sajūta, ka she will be the death of me, agrāk vai vēlāk.

Pierezervēju atvaļinājumu jūnijā, dies’ dod tik ilgi novilkt.

Es eju uz darbu, dzeru viskiju un lorazepāmu, spēlēju Uno ar ieraksts un man visu nolāpīto laiku ir slikti, un man riebjas, ka citi par mani rūpējas nepelnīti - man ar savu kaunu un vājumu ir jādīlo privāti, tvaju maķ.

Izgājšgads ir iezīmējies ar joprojām vienu un to pašu darba vietu [Ūsiņ, Dionīs un Kecalkoatl, dodiet man spēku izturēt to korporatīvo gemoroju arī šogad], negausīgu alkohola un citu substanču patēriņu pārmaiņus ar apskaidrības brīžiem, antidepresantu nomešanu un visai drīzu atgriešanos pie tiem, un kā kroni visam, protams, Rasas satikšanu ar visu no tā izrietošo.

Lai jums viss būtu un nekas par to nebūtu, mīļie patērētāji.

Dzīvoklī ir mistiskā kārtā uzradušās pāris peles, un man ir slikti un skumji tās ķeksēt ārā no slazda, vienalga, beigtas vai pusdzīvas, es nevaru dīlot ar tik daudz nāves savā virtuvē.

Šrinks parakstīja good ol' zoloftiņu, es gaidu atvaļinājumu un dzīvoju.

Dzimšanas dienu atzīmēju ar viskiju, salauztu virtuves galdu un skaļu uzvešanos pēc desmitiem vakarā, dažas dienas vēlāk laimīgi tripoju zem Kambodžas baravikām [>kim_wilde.mp3] un viss bija ļoti skaisti, mani putuplasta griesti bija milzīga, taustekļaina gļotu briesmoņa zelta krūšu bruņas un es kā visas pasaules vecmāmiņa sēdēju uz dīvāna viscaur saskaņā un vienotībā [nākamajā rītā es no visas sirds gribēju mirt, bet to es gribu bieži].

Naktīs grūti aizmigt, vienalga, ej gulēt septiņos vakarā vai trijos naktī, galvā visu laiku ir neizskaidrojama balsu murdoņa [reizēm var izšķirt atsevišķus vārdus vai teikumus, un neviens no tiem man neko neizsaka], un tā tā dzīve paiet vienos priekos – vēl neesi izgājis ārā pa durvīm, kad jau gribas mājās, visa mana dzīve ir nebeidzama vēlme vienkārši būt mājās.

 In other news, jau krietnu brīdi esmu kopā ar R., ir labi un mierīgi, man nav jāiztaisās par nezin ko un es varu turpināt būt sarkastiska, sociofobiska īgņa, tikai konstanti ir bail, ka visu sapisīšu ar galiem, kā jau parasti – es zinu, ka tas ir tikai iestrēdzis overthinking cikls, gļuks smadzeņu bioķīmijā, un tiklīdz sāk klāties daudzmaz labi, jau laicīgi gribas gatavoties nākamajiem sūdiem, taču ja es tādos tiešām iedzīvošos, man nav ne jausmas, kas būs.  

Kamēr es šo rakstīju, krita valdība. Oh well.

Viņa uzliek galvu uz mana pleca, noglāsta man vaigu un mēs kopā skatāmies The Mighty Boosh līdz brīdim, kad viņai jādodas uz darbu un man uz Ļermontova ielu, kur es gandrīz nomirstu no uztraukuma un mans jaunais šrinks man izraksta citaloprāmu, mājupceļā es nopērku pudeli pārāk salda liķiera un pirmo reizi pa ilgiem laikiem sagribas dzīvot, kaut vai tik daudz, lai nevienam nekad nebūtu par mani jāuztraucas.

Piektdienas vakarā es gaidīju autobusu un man garām aizdefilēja Ieva ar savu new and shiny beibi pie rokas, pagātne un tagadne pretimbraucot samainās eleganti kā divi golfiņi uz sādžas vienīgā ceļa.

Man ir pieraksts pie psihiatra tieši valsts svētku priekšvakarā, haha.

Tuvojošās depresņas galvenā pazīme – pēc mājās pārnākšanas izģērbjoties, drēbes nonāk zemē un tur arī paliek, paralēli tam visai GDS [Gultas-Datora Savienībai] pamazām ieaugot tukšās pudelēs, netīros traukos un cita kalibra sūdos. Otra galvenā pazīme ir arvien pieaugoša nespēja izkāpt no gultas – nelīdz nekas, vienalga, vai tas būtu neizslēdzams modinātājs, celšanās ar stundas rezervi vai iešana gulēt uzreiz pēc darba, un tajos retajos rītos, kad pieceļos ātrāk nekā 5 minūtes pirms iziešanas no mājas, stāvu pie plīts un skatos, kā piedeg manas brokastu olas, galvā skanot pārfrāzētai Florencei – “what kind of pan fries like this, what kind of pan…”.

Nav īsti spēka rakstīt par sociāli nozīmīgām tēmām [bēgļiem, cenzūru, karu, you name it], un pat neņemot vērā to, ka pēdējo divu с чем то gadu laikā esmu palikusi pilnīgi trula [un man ir ārkārtīgi skumji to apzināties], sāk tīri vienkārši šķist, ka mans laiks Cibā būs sevi izsmēlis – nākamgad būs jau desmit gadi, это вам не хуй собачий, te ir smalki dokumentēta visa mana apzinātā dzīve – ar sadzīves sīkumiem, ģimenes lietām, mēģinājumiem ielauzties aukstajā māgslā [sic!], nonākšanu pie apskaidrības par savu seksualitāti komplektā ar ne sevišķi laimīgām mīlestībām, un visam pāri nomākušos apjausmu, ka es neesmu nekāda īpašā sniegpārsliņa, kurai kosmoss ir paredzējis neparastu, piedzīvojumiem pārbagātu likteni – es esmu tieši tāda pati pārgurusi nodokļu maksātāja kā miljoniem citu.

Es gribu, lai viņa nāk pār mani kā Normandijas desants pār Vāciju.

Zoloftiņ, mīļais, es tik ļoti negribu pie tevis atpakaļ.

Mīļo Sīrupiņ, mārketinga departamentā, uz kurieni kaut kādas reorganizācijas rezultātā esmu pārcēlusies sēdēt, praktiski visas beibes dzer ūdeni no vīna glāzēm. Kāpēc? Es nezinu. Un vēl mums kopš pirmdienas ir jauns uzņēmuma vadītājs, kurš pirms tam ir vadījis putnu fabriku – šķiet, ka šogad Ziemassvētkos visi darbinieki atkal saņems pa saldētai vistai folijas termosomā [jā, pagājšgad tā patiešām notika – ikviens, sākot ar upper management un beidzot ar apkopējām, saņēma saldētu vistu. Maikls Skots nervozi pīpē stūrī].

Eju uz darbu, guļu, dzeru un skatos seriālus.

„Par mūziku skaistu un melodisku!”, jeb paklausījos The Books, kuri man itin labi gāja pie dūšas 13-14 gados [apmēram tad, kad sēdēt pie Origo vairs nebija stilīgi, bet Andrejsala, savukārt, bija pats crème de la crème] – bezprecedenta gadījums, tomēr sāk šķist, ka jo vecāka kļūstu, jo mazāk saprotu eksperimentāļus, drīz laikam sākšu arī veidot uzkrājumus 3. pensiju līmenī un dzīt prom bērnus no sava piemājas mauriņa, lol.

Apmēram pirms gada pirmoreiz minu RPNC slieksni un tapu diagnosticēta, faktiski neatejot no kases - šis ir bijis viens brīnišķs, antidepresantu un krūts piena piesātināts gads, mīļie biedri, this is the motherfucking time of my life.

Viss, ko es jebkad mūžā esmu gribējusi, ir dzert un skatīties Star Wars.

Manas dzīves skaistākie brīži - pēc dušas apgulties svaigi uzklātos palagos [kokvilnas, nevis tajos poliestera sūdos].

Man bija atvaļinājums, kurā es gulēju un geimoju, aizbraucu uz Positivus jau trešoreiz paklausīties Braienu [kurš lēnām, bet nepielūdzami noveco, tieši tāpat kā mani sapņi un cerības, lolzorz] un cietu no sociofobijas visu atlikušo nakti līdz pirmajam Ainažu-Rīgas autobusam; divas dienas vēlāk es redzēju Maybeshewill un šķiet, ka ar šīm darbībām būšu nomaksājusi visas nodevas piecpadsmitgadīgajai pagātnes sev, kurai, nenoliegsim, tolaik bija krietni vien izsmalcinātāka mūzikas gaume.

Mazmāsiņa ir tikusi budžetā LU komunikatoros un ved man ledusskapja magnētiņus no briselēm un hujzin kurienes – nu, jācer, ka vismaz par vienu bērnu mātei nebūs kauns, ja vien viņa paradoksālā kārtā nesekos manam piemēram un neizrādīsies ar depresiju slima homoseksuāla dzērāja, tas gan būs traki smieklīgi.

Es esmu izgāzusies kā veca sēta.

Kad biju maziņa, kaut kādu iemeslu pēc biju apņēmusies izaugot pīpēt tikai mentola cigaretes [zvērinātu smēķētāju vidū dzīvojot, laikam īsti nesapratu, ka drīkst taču arī nepīpēt] - nu, vismaz viens bērnības sapnis īstenots, jo par kosmonautu es diez vai jebkad kļūšu [ak jā, vēl es tolaik domāju, ka nekad nedzeršu un nelietošu narkotikas, top kek].

Ņeh.

"Do you think about her when you masturbate? Well, you should."

Vakar iegāju savā izbijušajā benzīntankā [tajā pašā, kur aizvadīju miljoniem dvēseli kropļojošu diennakts maiņu] pēc cigaretēm - nožēlojamo krievu gadjušņiku Dinaz ir pārpirkuši Virši-A, kā izrādās, un lieki piebilst, ka tagad tur ir kā pie baltajiem cilvēkiem; gaišs, tīrs, pilni plaukti, visas manas izbijušās kolēģes-duņkas ir atlaistas par valodas nezināšanu [atskaitot vienu, kuras dienas arī esot skaitītas, kā viņa pati izteicās], un lai arī cik ļoti es nevienam nevēlētu ļaunu, dziļi sirdī es par to visu priecājos.

Pēc 10 dienām eju atvaļinājumā. Galvenais ir saņemties un izkāpt no gultas.

Vakar no rokas baroju zvirbuli ar rupjmaizi, šodien dzīvokļbiedrenes kaķis uz palodzes klabina zobus citu tādu pašu mazputniņu virzienā. Tieši tik vienkārši, kā bankas reklāmā.

Viens no maniem nedaudzajiem draudziņiem vakar ar galiem pārvācās uz dzīvi Dānijā, kam par godu piektdien kopā sanāca visa vecā kompānija un alkohols lija līdz pirmajiem tramvajiem, kā senos laikos, vienīgi bezrūpīgo pāļa kondīciju nepārtraukti aizēnoja apziņa, ka man nav ne jausmas, vai mēs visi šādā sastāvā vēl jebkad redzēsimies - šī saujiņa cilvēku ir mans mazais lodziņš uz tām svētlaimīgajām dienām, kad man vēl nebija visu šo rūpju un viss, kas mani uztrauca, bija vatmaņa cenas Baltijas Papīrā un tušas neizgāšana uz svaigi ceptajiem skates darbiem, un lai kāds gemorojs sirdsmīļā Jūrmalas gatve 90 arī nebūtu bijis, tolaik viss bija vienkārši un labi.

Kur palika mana dzīve, biedri?

Es gribu tikai, ik vakaru mājās pārnākot, nolikt galvu otram klēpī. Neko citu.

Nedzeru antidepresantus jau divus mēnešus, daudz pīpēju un maz runāju, boikotēju darba korporativņikus ar baibām sipeniecēm un ko tik vēl ne, izmitinu pie sevis ikvienu, kam nav, kur palikt un nodrošinu konspiratīvā dzīvokļa pakalpojumus slepeniem mīlniekiem, gaidu atvaļinājumu, nodzeru ikvienu nopelnīto kapeiku, neēdu brokastis, piecos no rīta ar skrejriteni pa Miera ielu braucu uz nočņiku, raudu autobusa pieturā, apšaubāmu vielu ietekmē sagaidu saullēktu, klausoties Florenci pa VH1, iekāroju katru otro sievieti, valdos un atturos, un kopumā, mīļie patērētāji, noliktais laiks nepavisam nav tālu, man jāteic.

Varu izsvītrot vēl vienu lietu no dzīves to-do listes, un patiesi, mīļās beibes - Когда устал и жить не хочешь, полезно вспомнить в гневе белом, что есть такие дни и ночи, что жизнь оправдывают в целом.