Pēc 27 gultasdienām psihiatriskajā slimnīcā esmu pilnvērtīgi atgriezusies savā kapitālisma celšanas aizjūgā, kur cita starpā nav mainījies pilnīgi nekas, kur es apstiprinu, laboju, tulkoju, vāru kafiju, lasu delfus un katru reizi ar savu īsi nogriezto zaļo galvu noejot gar grāmatvedību, tur sasēdušajām pirmspensijas vecuma piepēm sniedzu arvien jaunu materiālu spekulācijām par manu dzimumu un seksuālo orientāciju, un pats labākais ir tas, ka nekas, pilnīgi nekas no tā visa mani neuztrauc.

Būdama laimīgāka, nekā jebkad esmu bijusi, es instinktīvi gaidu nākamo sūdu bedri, un es zinu, ka man tā nevajadzētu darīt.