Man bija atvaļinājums, kurā es gulēju un geimoju, aizbraucu uz Positivus jau trešoreiz paklausīties Braienu [kurš lēnām, bet nepielūdzami noveco, tieši tāpat kā mani sapņi un cerības, lolzorz] un cietu no sociofobijas visu atlikušo nakti līdz pirmajam Ainažu-Rīgas autobusam; divas dienas vēlāk es redzēju Maybeshewill un šķiet, ka ar šīm darbībām būšu nomaksājusi visas nodevas piecpadsmitgadīgajai pagātnes sev, kurai, nenoliegsim, tolaik bija krietni vien izsmalcinātāka mūzikas gaume.

Mazmāsiņa ir tikusi budžetā LU komunikatoros un ved man ledusskapja magnētiņus no briselēm un hujzin kurienes – nu, jācer, ka vismaz par vienu bērnu mātei nebūs kauns, ja vien viņa paradoksālā kārtā nesekos manam piemēram un neizrādīsies ar depresiju slima homoseksuāla dzērāja, tas gan būs traki smieklīgi.

Es esmu izgāzusies kā veca sēta.