Kā jau ikvienam pilnvērtīgam sabiedrības loceklim piedien, arī es pirms kāda laika beidzot pārdevu dvēseli čirkainajam Hārvardas žīdam un piereģistrējos Feisbukā, un ko tur daudz lai piebilst - visi mani brīnišķīgie draudziņi precas, dzemdē bērnus, piekopj visus iespējamos vaļaspriekus amplitūdā no tamborēšanas līdz kapoeirai, brauc apmaiņas programmās, publicē smaidīgus selfijus ar pabeigtiem bakalaura/maģistra darbiem, iet uz visiem pasaules pasākumiem, skrien maratonus, cītīgi uzskaita savus ikvakara riteņbraucienus/skrējienus ar Endomondo, rīko saviesīgas ballītes, ēd nesteidzīgus svētdienu brančus restorānos, brauc ceļojumos uz Stavangerām, Ulanbatorām, Palmām de Maljorkām un hujzin kur vēl, un neviļus rodas sajūta, ka es visā plašajā pasawļītē esmu palikusi vienīgā, kuru interesē tikai dzert, gulēt un no rītiem kaut cik laicīgi aizkulties uz darbu – nudien jājautā, no kurienes viņi visi tam rauj spēku, laiku un līdzekļus, kurā brīdī es palaidu garām instruktāžu par to, kā uzbūvēt tādu dzīvi, ko nav kauns rādīt pat ķeizaram, un galu galā, kāpēc es savos nedaudzajos gados jūtos nojāta kā pensijā sūtāma mauka – manas intereses, mans dzīvesprieks, mans spēks darīt pašas elementārākās lietas, kur ellē tas viss ir pazudis.
Man ir kauns atzīt savu pašnepietiekamību, bet ir šausmīgi skumji un vientuļi, it īpaši vakaros, kad pārnākot mājās no viena vai otra maizesdarba, nav neviena, ar ko kopā līdz iemigšanai skatīties smieklīgu dzīvnieciņu bildītes, un naktīs, kad pietriecoties augšā no murgiem, neviens, miegā ņurdēdams, mierinoši nepievelk sev klāt, un protams, kā jau parasti, mans piegājiens šīs problēmas risināšanā ir līdzvērtīgs aifouna remontam ar cirvi – klusēt kā partizānam un nelaist klāt nevienu, kas mēģina man pienākt tuvāk par standarta pieklājības frāzēm, jo būsim godīgi, kaut kā ļoti neērti apkraut citus ar savām nebūšanām, lai arī cik patiesa un sirdsšķīsta būtu viņu vēlme tajā visā klausīties, un ja nu kādam brīnumainā kārtā ir izdevies mani piedabūt uz runāšanu, tad nekas daudz tā arī pateikts netiek, sirds pilna sūdu kā festivāla telšu pilsētiņas tualete trešās dienas rītā, bet nevienu vārdu pārspļaut pār lūpu es tā arī beigu beigās nevaru, tādējādi izšķiežot citu laiku un pacietību, kas man tik dāsni tiek atvēlēti - kas tas ir, ibio rio, kāpēc citi, kam iet vēl piecdesmit reizes sūdīgāk, spēj savākties un par to nečīkstēt.
Ibioriodežaneiro.

Kak zhe grustno, gospodi, eb tvoyu mat', bet tad mani savā vienmēr gaidošajā paspārnē paņem alkohols, kuram savā neizmērojamajā piedošanā neinteresē, cik dzīves jomās es kārtējo reizi esmu izgāzusies, mājās mani neviens negaidīs un neinteresēsies par spirta tanīniem manā izelpā, un es atnāku uz savu darbu #2, piegāžu klāt savai rīta kafijai tuvējā Narvesenā iegādātu balzamu un līdz ar siltuma izskriešanu cauri ķermenim mani nekas vairs neuztrauc.

Pasūtīju dirst psihiatriju un pirms nedēļas nometu zāles [uzreiz, aukstajā tītarā] - ja nav, tad nav, iespējamie varianti tāpat var būt tikai divi - vai nu man kļūs labāk, vai nu nenoraustīsies roka paraut fraciņu no šīs sūda pasaulītes, jebkurš no variantiem ir viennozīmīgi labāks par to blakusparādību apsēsto nīkšanu, cenšoties ar ikrīta tablešu sauju atpumpēt savu trūkstošo serotonīnu atpakaļ tur, kur tam pieklājas būt.
Vēl es esmu viegli ieķērusies lieliskā sievietē un man nav ne jausmas, kā man tagad vajadzētu justies.

Mazpadsmit gados, kad biju pirmoreiz mūžā līdz acīm iemīlējusies, tauriņi vēderā bija mīlestības pilna satraukuma indikators; tagad tie norāda tikai uz to, ka jau otro dienu pēc kārtas neesmu iedzērusi zāles.

Šodienas horoskopā rakstīts, ka vakarā jāatturas no alkohola lietošanas. Bučojiet manu homoseksuālo alkoholiķes pakaļu, zvaigznes.

Aizvadu savas dienas dzerot, skatoties porno un piepīpētā istabā pie naktslampiņas gaismas klausoties Portishead.

Mīlu savu zāļu blakusparādības. :*

Sāku saprast savas vajadzības.
Strādāju šeit bez piecām minūtēm gadu, bet nākt uz darbu ar austiņām tā arī vēl neesmu iedomājusies - ja kolēģu klaču vietā man skanētu kaut kāds sūdmetāls, dzīve būtu patiesi skaista.

A es, meždu pročem, arī kādreiz biju kulturāla.

Kad aizpagājšnedēļ biju kopā ar Kristīni aizgājusi sava mūža drūmākajā zapojā, saklausījos 'mūziku suicidālām trīsdesmitgadniecēm', un tas bija ļoti mierinoši, man no tiesas jāatzīst; tad es mierīgi uzpīpēju, atkorķēju nākošo un man nudien bija viscaur sirdssilti - kā mammas apskāvienos, kurus viņa man izsniedz uz taloniem, lol.

Ceturtdien jāiet pie šrinka - viss, ko es gribu tai pensionētajai madāmai pateikt, ir tas, ka man ir slikti un ka glezna viņas kabinetā ir reāli neglīta, un ka man, piedodiet manu slikto franču valodu, zajebal katru dienu rīt sertralīnu, lai varētu izkāpt no gultas un atsēdēt savas darba līgumā paredzētās stundas pie gurķu burku etiķetēm, kuras leišu maketētājs vienmēr salaiž dirsā un viss jāpārtaisa, tvaju maķ.

Es gribu pamest darbu un nodzerties, kā jau manā ģimenē tas ir pieņemts.

Nice work you did
You're gonna go far, kid

Ir sācies tas brīnišķīgais gada laiks, kad nevar saprast, vai kaimiņu pagalmā bērni spēlējas vai tiek dīrāti dzīvi.

Kā vakar teicu leitietei - lately it doesn't concern me that much anymore. I just need someone to come home to.

Manai mātei ir audzējs. Mīļā dzīve, pis sūdu.

Dzelošās sāpes kājā ik reizi, kad dušā apmazgāju savas miesas, man atgādina par manu nespēju pienācīgi dīlot ar dzīvi tā, kā ikvienam normālam cilvēkam piederētos, un tad man ir vēl sliktāk, jo kas es tāda esmu, lai ņaudētu brīdī, kad Ukrainā no krievu granātām mirst bērni, bet mana vienīgā problēma ir sūda depresija, vai tiešām es nevaru paņemt sevi aiz škvarņika un kā nogrēkojušos suni iegrūst ar purnu paša sūdos par mācību, nu kas ellē tas ir.

Pusaizmigusi braucu uz darbu [autobusā vienmēr ir vissaldākais miedziņš] pār pusremontēto Salu tiltu, kur Zaķusala un kas tik ne, and then it hit me - drīz būs jau septiņi gadi kopš tā visa, cik ātri ir pagājis laiks un kur es esmu nonākusi, kā es no akla un pīkstoša kaķīša esmu pārvērtusies necauršaujamā kiborgā un kā ir sarūsējušas manas neeļļotās hroma-vanādija locītavas.

Sidraba mēnestiņš veļas pa gaisu
Es gribu rupju dzēruma seksu ar nepazīstamu sievieti

nekas no tā visa nekad nebūs priekš manis

Man ir kredītvēsture, pagarināts īres līgums un jauns linolejs virtuvē, es eju uz darbu un nāku mājās, dienā izrunāju apmēram sešus vārdus ["labrīt", "do svidaņija" un "pie Statoila, lūdzu"], kaut gan reizēm gribētos nobērt sulīgu "ibitvajuarārā" tā, kā tikai mana kolēģe to prot; es piedzeros līdz baltajām pelītēm un nakts vidū attopos tramvaja galapunktā ar apvemtām kājām, es maigojos ar pārlieku skaistām meitenēm un iekārē aptumsušām acīm klausos viņu elsās, es lasu Palanjuka "Fight Club" un man tas nepatīk, manu būšanu par pilnvērtīgu sabiedrības biomasas daļiņu nodrošina 5 dažādi recepšu medikamenti, es jūku ārā pa pirmreizinātājiem un tveros pie mazās, perforētās metāla drošības sedziņas, kuras atstātās pēdas pēc tam jādezinficē un jānobindē; es dzeru sliktu kafiju, pīpēju Caines un gaidu, kad tas viss reiz beigsies.

[19:55:34] Gabriel: what's your opinion on all the latvian jokes on reddit?
[19:55:56] Sigit': is no potato in latvia, only politburo.
[19:56:17] Gabriel: such is life

Šaibas, you had one job, ķitvainazīt.

Gribas iemīlēties.

Es negribētu būt to cilvēku vietā, kuriem ir mani periodiski jāvāķī, kad viss ir slikti, jo kurš gan ir pelnījis lieku miskasti sev uz kakla - protams, es uzplijos tikai tai fokusgrupai, kas ir man devuši rīkojumu zvanīt jebkurā diennakts laikā, bet ai [Adobe Illustrator], mīļie patērētāji, pēc tam man ir kauns un es nevaru lāgā acīs paskatīties nevienam, kas mani ir redzējis manā vājumā [respektīvi, dzīvoju vienos priekos, lol].

Jābeidz vienreiz dirsties un jāieņem rindu uz Aleksandra Augstumiem.

Kleita [TĀ kleita] ir zila ar zelta strīpiņām.

Sākšu ņemt blakus gultā savu bērnības plīša zaķīti, and fuck you sideways.

Vakar dzēru sausu vīnu, skatījos multeni par robotiem un šķirstīju svešu skečbūku, šodien ar tukšām acīm lūru monitorā un nevaru saņemties aiziet uz pīpētavu uzvilkt dūmu pie kafijas, un rīt jau atkal jāmin mīļās Ļermontova ielas slieksni un jāstāsta savam smadzeņu inženierim par visu, ko es apkaunojošā kārtā vairs nespēju pilnvērtīgi darīt, ak, jēzusmarija, un šie skaitoties dzīves labākie gadi, mietu jums dirsā nolauzt par šādiem vārdiem.

Kad man liekas, ka tālāk jau vairs nav kur, es pieķeru sevi septiņos no rīta ejot cauri parkam uz ikrīta autobusu un nogulēto brokastu kompensācijas nolūkos stumjot ģīmī brokastpārslas ar sauju uzreiz no pakas, un man ir neizsakāms prieks, ka neviens man tuvs cilvēks klātienē neredz tos Getliņus, līdz kuriem esmu aizdzīvojusies.

Viskij, nu maziņais, es tevi arī.

Trauksme trauksmīte, ou beibe beibe.

Ceturtdienas vakaru pavadīju Līvijas darbā, kur viņa ir iemitinājusies izflīzētā pagraba stūrī, klausās RHCP, dzer un dizainē uz mirstoša Apple kompja, sēžot pie galda, kas patiesībā ir uz pudeļu kastēm uzliktas durvis - radošās brīvības dēļ vien ir vērts n gadus agonēt mākslas skolā, taisni vai žēl, ka man ar mākslu beigās tā arī nebija pa ceļam.

17 stundas miega [ok, ar pusstundas pauzi, kuras ietvaros es pačurāju, padzēros un nositu ķepiņā] tā vietā, lai reizi simtgadē kā normāls cilvēks aizietu kaut kur, kur mūzika un alkohols, bet es nejūtos izgulējusies ne par gramu vairāk, kā parasti, gluži otrādi, es jūtos kā nelaimes čupa Caroline Wozniacki apenēs - varbūt jābeidz dirsties un tomēr jāguļas traķenē, neko produktīvāku es no sevis tāpat neizžmiegšu.

Aizrijieties ar pimpi.

Kolēģe, uz kuru man ir neliels krešs jau kopš manām nūba dienām birojā (tiesa gan, IT departamenta beibe joprojām saglabā stabilas līderpozīcijas), atnāca kaut ko saskaņot, pienākot man no mugurpuses un klusām sakot "Nebaidies", lieki piebilst, ka neuztvēru ne vārda no viņas teiktā.

Drīz būs -20, super, vsjo po planu.

Māt, kāpēc tu toreiz ļāvi manam tēvam beigt tevī, es patiešām negribēju neko no šī visa.

Šodien nokritu Centrālstacijā un kāds garāmgājējs mani uzstellēja kājās, ļoti iejūtīgi no viņa puses.

Lai arī cik debešķīgi es nejustos savā brīvas sievietes dzīvē [lielākoties es tikai staigāju ar pliku pakaļu pa savu divistabu dzīvokli, nedēļām ilgi nemazgāju traukus un ēdu visādus mēslus kā tāds bomzīgs students], nepamet sajūta, ka man ir nepieciešams cilvēks, ar ko naktīs iet klīst gar sliežu malu, lakstoties patiltēs un kuram svētdienās cept kartupeļu pankūkas, cik sievišķīgi no manas puses [varbūt vienkārši negribas nomirt vienai].

Vai nu šaibas ir darījušas savu, vai kas [izpildos kā tāda veca zāļu tante, dienā 4 medikamenti - divi acīm, divi galvai], bet iet labi, nu tur laif iz laif un nānānānanā.

Vakar no rīta pa ceļam uz darbu pamanīju, ka kāds ir nogāzis zemē to trīsstūraino cementa obelisku ar RRR logo, kas savā vietā ir stāvējis, kopš es vispār sevi atceros - sajūta tāda, it kā dzimtajai Imantai kāds būtu izdūris aci.

I can deal with this, viss man būs un šampanietī ne to vien mazgāšu.

Cibasbrāļi metušies mani razfrendot, nu neko, no tā es vairāk un daiļāk tāpat nerakstīšu.

Man nekā sevišķi neklājas, sertralīna un betamaksa maisījums vēl nav sācis savu uzvaras gājienu manā bioķīmiskajā sistēmā, viss iespējamais ir atstāts novārtā, un šovakar īsti vietā būtu stipra, salda tēja ar šļuciņu Becherovkas un sieviete manos privātajos palagos.

Hello, good old days.

Šrinks piedāvāja iet uz rehabu [bet es teicu nē, nē, nē] un līdzšinējo nomierinošo šaibu vietā parakstīja man stimulantus - 'tūlīt mēs redzēsim', kā mazā Ida teica Emīla Nedarbos.
What a time to be alive, ne.

Izstāstīju madrei par savu F32.10, dziļi sirdī viņa noteikti ir stāvā sajūsmā par savu homoseksuālo, dzīvē caurkritušo un nu arī galvā slimo bērna izstrādājumu - ak priecīgā februāra diena, kad apgūlies zem mana tēva un saštepselēji savu pirmdzimto troņmantinieci, būtu tā vietā mani un manus brāļu/māsu miljonus izsmērējuši palagos vai kur nu tas jums tur norisinājās, līdz ar to aiztaupot sev to, ka mazpadsmit gados neapdomīgi sadzīvotais cukurdūkulītis izaugs, ar aizvien pieaugošākām grūtībām ik rītu spēs aizgādāt savu speķaino dirsu līdz maizesdarbam, rekreācijas nolūkos šķaidīsies ar savām asinīm un katru mīļu dienu sāks ar antidepresantiem, nevis būs veiksmīgs, talantīgs un nopelniem bagāts ģimenes lepnums, heisā hopsā tralalā, tancujut vsje.