Jaungads aizsākās ar ļoti daudz viskija, tagad es klausos dusmīgu repu un ceru, ka man viss izdosies.

he always took the time to speak with me, I liked him for that

Ik rītu palēkdamies pucēju uz darbu vaktēt, lai konservanti, aromatizētāji un piesātinātās taukskābes uz visām pasaules gurķu burkām uzvestos, kā pieklājas, lai sojas derivāti un vēžveidīgie vienmēr būtu boldā un uz cenu zīmēm veikalu plauktos neviens nedrukātu "Pimpis ar ausīm, 0,89 EUR", bet kurš būtu domājis, ka heisā pidrallā, man būs grūti saņemties pat tik daudz, cik ieiet dušā vai nestaigāt pa savas daudzmiljonus ik dienu apkruķošās korporācijas hedkvārteriem kā nošņurkušai nelaimes čupai bezpajumtnieka cienīgā autfitā, nemaz nerunājot par laicīgu piecelšanos, saprātīgām brokastīm vai trauku nomazgāšanu biežāk nekā reizi divās nedēļās - varētu nodomāt, ka viss, ko es tā vietā daru, ir dzeru, geimoju un skatos seriālus, bet nē, mīļā Matīsa draudze, es nevaru atbildēt pat uz šo jautājumu.

Man ļoti pietrūkst daudz visādu lietu un es ļoti gribētu daudz visādu citu lietu.

Uz manas grīdas ir svešas asinis [nē, nekā tāda, te tikai nokrita jēgu pārdzēris ciemiņš], un tagad es iešu gulēt.

Mana anakonda neko negrib, ja vien tev nav bulciņu, mediņ [Jāzep Mediņ].

Man iet ļoti labi [to nesaku es, to saka paroksetīns manā asinsritē], šovakar Pilzenieks, rītvakar iešu klausīties Martas Asinis, sen jau tā kā bija laiks saņemties - galvenais nenodzert aldziņu, bet vai tad nu pirmā reize, lol.

all you maggots smoking fags on Santa Monica Boulevard

Ir piektdienas vakars, mājoklī +13 grādi un es iešu gulēt - nez, kur palika tie gadi, kad varēja nonstopā raut all-nighterus, naktsmaiņas, ballītes un negulēt nedēļām, ja pat pēc cilvēcīgu apmēru ofisa stundām miegs ir mana kvēlākā vēlme, vīzija, misija un esības augstākais mērķis, aleluja un hārē krišna.

Went through some rough shit, but it's alright now.

~*atvaļinājumiņčžzZzzZZz*~!!!!!111!!!1!!!!!!1!!!1111viensviens

Es kādreiz biju dumpīga jauna dāma, kas klausījās postroku un gāja bezgalīgi garās pastaigās, kur tas viss palika?

Kolēģi, mūsu jobanā biroja gaitenis ir ~418 metrus garš, bet jums savas debīlās aktualitātes ir jāpārrunā tieši tualetē – kaut jums visiem piemestos permanenta caureja un kabīnēs nekad nebūtu papīra, tvaju maķ.

Man ir jāiedzer.

Šodien Teodordiena, tradīciju vārdā jāpiemaujas.

Gribēju apcerēt sociāli nozīmīgas tēmas, piemēram to, cik tuvu ir mans saules pielietais atvaļinājums un kā Rinkēviča iznākšana no skapja varbūt reiz sniegs man tiesības savu mūža mīlu apmeklēt pie nāves gultas arī tepat Dievzemītē, bet tā vietā varu tikai pavēstīt, ka šrinkam uz manu vēlmi iedzert Kurmi ir uzdirst no piektā stāva [nevaru pārmest, man arī būtu], toties man patīk, ka neuzdod stulbus jautājumus.
Es esmu ļoti, ļoti slikts cilvēks.

Gaidu atvaļinājumu, nekādi nevaru paraudāt, vizinos ar Sputņiku, audzēju pudeļu kultūrslāni uz grīdas un bez kādas sāta sajūtas drātēju gultā ieklīdušās vagīnas meitenes - you're gonna go far, kid.

Kļūšu par to neciešamo kaimiņu, kas sešos no rīta pa visu māju nekaunas rībināt savu shitcore mūziku.

Gadu gaitā ir ļoti iegājies Cibā pie vienām sāpēm pieminēt arī katrreiz aktuālo ēdienu/dzērienu, tad nu jāteic, mīļā Matīsa draudze, ka pēdējais laiks ir vienkārši satriecošs - no pelmeņiem ar kečupu līdz kamambēriem hujamambēriem, kā var viens cilvēks raustīties pa visu taking-care-of-yourself spektru kā tāds nožēlojams puņķis uz drāts [nekad neesmu sapratusi šī teiciena etimoloģiju, kas ellē deguna dobuma sekrētiem būtu darāms uz drāts].

System of a Down joprojām silda manu sirsnu tikpat ļoti, cik mazpadsmit gados.

Pārtieku no rīsiem ar tunci un visu kalibru alkohola [visa mana izslavētā pavārmākslas prasme ir sunim dirsā], toties esmu kā tāds nolādēts buržujs sākusi dzert baltu kafiju ['what happened to everything, Mandy?'], ir sācis kļūt neomulīgi būt vienai mājās [vienai dzīvojot, tā tik man vēl pietrūka], naktīs mostos no šaušalīgiem murgiem, miegs, kā jau parasti, nāk nepārtraukti, un es neredzu nekādu attaisnojumu savai eksistencei, le šņuk.

Tik apcerīgi, ka dirst gribas.

Varbūt jāierosina šrinkam, lai mani stacionē uz kādu brīdi, kas zin, sapičkās mani pilnu ar antidepresantiem un ļaus bez sirdsapziņas pārmetumiem tikai gulēt un vazāties pa terapijām, bet no otras puses, who needs that while I've got you, alcohol.

Kaut kas atkal ir pozitīvi aizķēris sirsnu, tāpēc es jau laicīgi to noslīcināšu aizpērnajā viskijā, paklausīšos Kurentu un paspēlēšu on-line dambreti ar random meiteni no pediņu portāla.
Pierakstījos uz atvaļinājumu pēc mēneša, fuck this shit, I'll become a stripper - nebūs tālu tas brīdis, kad labākajās filmu tradīcijās ap manu gultu būs izaudzis biezs džankfūda kastīšu, pudeļu, cigarešu paciņu un citu sūdu kultūrslānis.

Sešos vakarā, kad beigsies haltūra šajā caurvējainajā dirsas caurumā, braukšu mājās, uzvārīšu tēju, ieiešu ilgā, karstā dušā, istabā iedegšu pa perimetru izvilktās Ziemassvētku gaismiņas, gulēšu gultā, klausīšos Lanočku, nopietni apcerēšu ideju ieviest sev dzīvokļa biedru, aplāpīšu beidzamās paģiru atliekas un tad jau būs pirmdiena, kurā es nepagurdama celšu iekšzemes kopproduktu un mājupceļā no darba neizbēgami iegriezīšos piemājas bodītē, makā glīti sasēdušās jevru banknotes iemainot pret sievišķīgas formas dzeramtrauku vai diviem.

Visa mana līdzšinējā dzīve ir kā Stereophonics pesņas - tu iemīlies sievietēs, ar kurām kopā dzer, un dziesmas beigās tāpat esi ar pliku dirsu nātrēs.
Aizvadu savas dienas dzerot, darbā labojot uzturvērtību sarakstus kūpinātu zivju etiķetēs un pie katras izdevības mielojot acis ar drop dead gorgeous beibi no IT departamenta.

Visu nakti kurināšu krāsni, jo šajā Iļģuciema pusē nav centrālapkures, kur radiatoros plūstu Ušakova mīlestība.

Darbā, kad nav jātulko bezgalīgi gari Ziemassvētku saldumu paciņu sastāvi vai jāsaskaņo gurķu burku etiķetes ar 59 atbildīgajām personām, lielākoties lasu Reddit (4chan ir nobloķēts zem kategorijas adult–and–pornography, lol), savukārt blakuskompja kolēģe, kad viņai nav ko darīt, gūglē skatās noguldījumu iespējas, laulību gredzenus un apdrošināšanas polises, kā var būt tik droša un paredzama paraugpilsoņa dzīvīte. Vakaros guļu gultā, trekterēju alu un pūšu griestos ūdenspīpes dūmus, vēlme pēc sociālās dzīves ir epizodiska (toties tad es vai nu pālī dziedu karaoki, vai nu ciemiņi čurā ārā pa manas istabas logu), antidepresanti man ir noņēmuši jebkādu vēlmi/varēšanu piekopt seksuāla rakstura lietas, miegs ir labākais, kas ar mani notiek un viss, ko es izjūtu, ir mūžīgs, nebeidzams nogurums. Dzīvojieties, patērētāji.

Septembris ir sācies, sīkaļas klīst pa pasauli ar skolas somām, slapstīdamies pa pažobelēm ar pirmajiem smēķiem un slepšus iegādātiem Pilzeniekiem, kamēr es nīkstu rindā bankas uzgaidāmajā telpā un nāku mājās ar vīniem, rātni ieliktiem ķeselītē, uz kuras rakstīts 'Take me everywhere'.
Esi sveicināts, etilspirt, tu jau atceries, kā tas te notiek.

Mēs izšķīrāmies, jo es vairs nespēju dīlot ar visām tām lietām [uzrakstīju 'ar vistām', jā, es nespēju dīlot ar vistām].

Antidepresanti liek man negribēt iespiest galvu durvīs, bet miegs nāk visu nolāpīto laiku un vēl trakāk, fantastiš, arī pirms tam viss, ko es gribēju, bija gulēt trejdeviņus gadus, bet tagad ir vispār vāks, nu kāpēc, nu priekš kam, es gribu funkcionēt vismaz 9 stundas darbā kā pilnvērtīgs darbinieks, nevis pie ne sūda nepalīdzoša enerģijas dzēriena kā slīkonis pie salmiņa pieķēries nozāļots zombijs.

Jāiet uz darbu, vismaz tas man vēl ir.

Iemidzināju kaķi.

Otrā diena ar psihiatra vēlīgi izrakstītajām šaibām - gaidu, kad iestāsies blakusparādībās minētā piena izdalīšanās no krūtīm, urīna nesaturēšana, visas iespējamās dzimumdzīves problēmas, zili pirkstu gali un pēkšņa nāve.

Neeju uz darbu, ēdu rolltonu un skatos Panorāmu.

Lietas mēdz saukt par smieklīgām arī tad, kad tur nekā smieklīga nav.

Ceturtdien man jāiet pie psihiatra. Is this the life I was told about?

E-pasta spams mani aicina nopirkt pestīšanu - 'Please help now with your most generous gift for these people under attack. God will surely bless you for your compassion as He promises in Genesis 12:3!'
Jāpērk uzreiz divas.

Mana vecuma plānprāta skartā kaimiņiene vaino mani savos sirds trombos [jēziņ, kaimiņu trombi nu reiz ir mana vispēdējā rūpe šaisaulē], mana sirdsdāma jau atkal viesojas traķenē ar kārtējo depresijas vilni, bet es, krūti priekā vicinot, mēģinu nesajukt prātā pati un aizvadu savas dienas, darbā rediģējot tamponu lietošanas instrukcijas - kādam jau tas ir jādara, šī piecu vārdu nopūta vienmēr ir bijis mans moto, man šķiet.

Gruntīgi piedzerties pirms neizbēgamās rītrīta celšanās uz darbu, just like the good ol' days.

Alga bija un izbija, virtuvē čalo ciemiņi un es aizvadu savas dienas, jūtoties kā Dorothy Perkins žaketē uzcirties sūds [uz darbu tak jāiet, un ne jau pufaikā].