Nedzeru antidepresantus jau divus mēnešus, daudz pīpēju un maz runāju, boikotēju darba korporativņikus ar baibām sipeniecēm un ko tik vēl ne, izmitinu pie sevis ikvienu, kam nav, kur palikt un nodrošinu konspiratīvā dzīvokļa pakalpojumus slepeniem mīlniekiem, gaidu atvaļinājumu, nodzeru ikvienu nopelnīto kapeiku, neēdu brokastis, piecos no rīta ar skrejriteni pa Miera ielu braucu uz nočņiku, raudu autobusa pieturā, apšaubāmu vielu ietekmē sagaidu saullēktu, klausoties Florenci pa VH1, iekāroju katru otro sievieti, valdos un atturos, un kopumā, mīļie patērētāji, noliktais laiks nepavisam nav tālu, man jāteic.